— Nu ko, “biznesa lēdija”, — viņš dobji noteica, pasperot soli manā virzienā. — Atgriezies? Noguri “pārrunās”?
Es atkāpos pie sienas.
— Andri, es paskaidrošu…
— Paskaidrosi? Ko tu paskaidrosi? To, ka es trīs gadus dzīvoju melos? To, ka es šodien gandrīz zemē ielīdu no kauna, kad ieraudzīju savu sievu ar grīdas lupatu? Vai tu maz saproti, ko tu izdarīji, Mārīt? Runa nav par darbu, darbs ir godīgs. Runa ir par meliem. Paskaties šeit.
Viņš norādīja uz papīriem uz galda.
— Paskaties uz cipariem!
Matemātika, kas sagrāva ilūzijas
Es piegāju pie galda. Uz papīra lapas stabiņā bija sarakstītas summas. Andra rokraksts, parasti skaidrs un inženierim raksturīgs, tagad bija nelīdzens.
— Kredīts par mašīnu, parāds kredītkartē, virtuves nomaksa, kuru tu “nopirki no prēmijas”, parāds radiniekiem… — viņš uzskaitīja, liecot pirkstus. — Kopējā saistību summa — gandrīz trīsdesmit tūkstoši eiro. Ikmēneša maksājums par visu šo — tūkstotis divsimt eiro.
Viņš smagi apsēdās uz taburetes, aizklājot seju ar rokām. Dusmas pazuda tikpat pēkšņi, kā bija parādījušās, atstājot pēc sevis nogurumu.
— Bet tagad realitāte, Mārīt. Mana alga ir tūkstotis sešsimt eiro pēc nodokļiem. Ne trīs tūkstoši, kā tev patika stāstīt draudzenēm. Tūkstotis sešsimt. Mīnus tūkstotis divsimt — parādi. Paliek četrsimt. Komunālie maksājumi — divsimt piecdesmit. Paliek simts piecdesmit eiro. Uz diviem. Ēdienam, ceļam, aptiekai. Dzīvošanai.
Virtuvē iestājās klusums. Dūca ledusskapis — tas pats, dārgais, paņemts nomaksā, par kuru mēs tagad ar grūtībām maksājām.
— Es taču rēķinājos ar tevi, — viņš klusi teica, neatņemot rokas no sejas. — Es domāju: Mārītei ir savs bizness, lai neliels, bet stabils. Kādu tūkstoti viņa noteikti mājās atnes, plus saviem izdevumiem viņai ir. Tāpēc es arī piekritu visiem šiem tēriņiem. Mašīnu atjaunoju, šo remontu uzsāku… Domāju, pavilksim. Mēs taču esam komanda.
Es stāvēju, jūtot, kā svilst vaigi. Ne par apkopējas darbu. Par šo. Par to, ka es radīju skaistu bildi, kurai viņš ticēja un kurai pielāgoja mūsu dzīvi.
— Andri, es… es sedzu daļu no savas algas tur. Es saņēmu deviņsimt eiro…
— Saņēmi? — viņš pacēla galvu. — Un tagad? Tu domā, ka es tev ļaušu tur palikt pēc šodienas?
Rūgtā patiesība saldu melu vietā
— Kāpēc tu pagāji garām? — es klusi pajautāju. Šis jautājums mani mocīja vairāk nekā parādu cipari.
— Tāpēc, ka es nobijos, Mārīt. Jā, biju gļēvs. Es ieraudzīju tevi — tajā formā… Un pirmā doma nebija par tevi, bet par to, “lai tikai kolēģi neuzzinātu”.
Viņš piecēlās, piegāja pie loga. Aiz stikla sniga slapjš novembra sniegs, klājot pilsētu, kurā mēs abi bijām apmaldījušies.
— Es sapratu, ka, ja es apstāšos, ja pasveicināšu, visa mana veiksmīgā vadītāja leģenda sabruks turpat uz vietas. Es izvēlējos savu reputāciju, nevis tevi. Un man no tā ir nepatīkami.
Es piegāju pie viņa un uzliku roku uz pleca. Viņš neatkāpās.
— Mēs abi esam labi, Andri. Es klusēju trīs gadus, tēlojot veiksmi. Tu pagāji garām, tēlojot svešinieku. Mēs esam kviti.
Viņš pagriezās. Viņa seja izskatījās bezgala nogurusi.
— Ko darīsim? Ar pāris simtiem eiro mēs neizdzīvosim.
— Izdzīvosim, — es stingri teicu. Pirmo reizi trīs gadu laikā man nekas nebija jātēlo.
— Manu mašīnu pārdosim. Tā ir veca, bet kādus sešus tūkstošus par to dos. Nosegsim kredītkarti un daļu parādu. Kļūs vieglāk.
— Un darbs?
— Es iešu prom no uzkopšanas. Pietiek. Iešu par administratori skaistumkopšanas salonā pie paziņas. Viņa aicināja. Alga mazāka, kādi septiņsimt eiro, bet oficiāli un mierīgāk.
— Septiņsimt plus mana alga pēc parādiem… Kādi tūkstotis simts uz diviem, — viņš galvā pārrēķināja. — Nav spīdoši pēc taviem stāstiem par “zelta kalniem”. Bet… reāli.
Dzīve bez dekorācijām
Mēs sēdējām virtuvē līdz vēlai naktij. Dzērām parastu tēju. Mēs rēķinājām, svītrojām, diskutējām. Mēs pārcilājām mūsu dzīvi, metot no tās ārā visu lieko, ārišķīgo. Dārgas dāvanas? Atcelt. Atvaļinājums ārzemēs? Atlikt. Transports? Tikai darīšanās. Tas nebija viegli. It kā noņemtu no sevis skaistu masku, zem kuras izrādījās parasta seja. Bet līdz ar to nāca dīvains atvieglojums. Vairs nevajag slēpt mēteļa maisu palīgtelpā. Vairs nevajag izdomāt stāstus par “kaprīziem pasūtītājiem”.
No rīta es pirmo reizi izgāju no mājas džinsos un dūnu jakā. Man vairs nebija jāspēlē loma. Es gāju pieteikties jaunā darbā. Pie kāpņu telpas Andris tīrīja sniegu no mašīnas. Ieraudzījis mani, viņš izslējās.
— Pavest? — viņš pajautāja.
— Man ar trolejbusu ērtāk. Taupām, atceries?
Viņš skumji pasmīnēja, bet skatiens kļuva siltāks.
— Mārīt…
— Ko?
— Vakarā pagatavo kaut ko vienkāršu.
— Labi, — es pamāju.
Es gāju uz pieturu. Vējš bija auksts, bet man bija mierīgi. Likteņa kauliņi beidzot bija apstājušies. Bija izkritusi ne pati labākā kombinācija — pieticīga, parasta. Bet tie bija mūsu, godīgi cipari. Un ar tiem varēja dzīvot tālāk.
