Es nespēju pārstāt domāt par sava vīra vārdu. Es viņu ļoti mīlu, viņš man ir vienkārši zelts. Bet Ustims… Kurš vispār dod tādu vārdu savam bērnam?!
Kad tikko sākām satikties, viss bija vienkāršāk: es teicu savām draudzenēm, ka manu mīļoto sauc Stefans. Es viņu ne ar vienu personīgi neiepazīstināju, un mēs abi kopā reti parādījāmies sabiedriskās vietās.
Bet pēc kāzām parādījās daudzas nianses. Kāzās man bija jāpaskaidro Ustimam, kāpēc visi svinību viesi viņu sauc citā vārdā, bet viņa ģimene galu galā uzzināja no manis patiesību.
Mani tiešām pārsteidza Ustima vecāki, kuri savu vienīgo dēlu apzināti nosaukuši šādi. Šķiet, ka viņi ir izglītoti cilvēki, un viņiem ar galvu viss kārtībā…
– Bet man patīk mana dēla vārds! – reiz paziņoja vīramāte. – Ustimčiks… Cik skaisti skan! Man bērnībā bija draugs, tik gudrs cilvēks! Viņam viss izdevās, viņš bija eksperts it visā. Un zini: kā nosauks kuģi, tā tas brauks. Tāpēc es savu dēlu nosaucu par Ustimu, lai viņš mantotu labu likteni. Un tas nostrādāja! Paskaties uz viņu: skaists un gudrs!
– Un kas? Vai viņam nekad nav bijušas problēmas sava vārda dēļ? – es jautāju.
– Kāpēc tu viņam tik ļoti piesējies? Kas tev par vainu?! Šī ir pirmā reize, kad redzu cilvēku, kuram nepatīk kāda cita vārds. Ustimam nekad nav bijušas nekādas problēmas: ar meitenēm viss bija kārtībā, viņam ir draugi, darbā viss labi. Tikai tu par to uztraucies.
Un tad es sapratu, ka tās ir beigas. Normālu cilvēku šajā ģimenē nav.
Vienīgā cerība ir pierunāt vīru doties uz dzimtsarakstu departamentu un nomainīt savu vārdu pret kādu ierastāku. Lai būtu kaut vai tas pats Stefans! Bet es bažījos, ka viņš mani nesapratīs.
Dārgie lasītāji, kāds, jūsuprāt, ir labākais veids, kā viņam par to visu pastāstīt? Galu galā mīlestība ir mīlestība, bet man cilvēku priekšā jākaunas.
Ja jums ir kāds padoms izmisušajai sievietei, pastāstiet raksta komentāros. Laipni aicināti atzīmēt rakstu ar emocijzīmi un dalīties ar draugiem sociālajos tīklos!
