Dziedātāja Ieva Akuratere ir viena no tām dziedātājām, ko daudzi saista tieši ar Atmodas laiku. Tagad intervijā viņa atklāj ko nezināmu par savu dzīvi.
Māksliniece atklāj, ka pašapziņa un pārliecība par sevi nekad nav bijušas viņas sabiedrotās – arī tagad, kad laiks jau aizritējis tālu, tālu, viņas mūžs ir bijis ilgs, piepildīts un piesātināts dažādiem notikumiem, mīlestību un klausītājiem, pārliecība par sevi vēl ir lieta, kas jāmācās.
Žurnālam “Ieva” Akuratere atklāj, ka viņas mīļākā pasaka ir par Neglīto pīlēnu – pasaules slavens stāsts, kas viņai vienmēr dzīvā ir bijis tuvs. Viņa atceras, ka ļoti juta līdzi galvenajam varonim.
“Neglītais pīlēns” ir pasaulslavenā dāņu rakstnieka Hansa Kristiana Andersena pasaka. Tā pirmoreiz tika publicēta 1843. gadā pasaku krājumā “Jaunas pasakas” (“Nye Eventyr”). Tas ir stāsts par mazu pīlēnu, kas izšķiļas pīļu mātes ligzdā, bet izskatās savādāks nekā pārējie brāļi un māsas.
Viņš ir liels, neveikls un ne pārāk izskatīgs, tāpēc gan citi pīlēni, gan citi dzīvnieki, kas dzīvo saimniecībā, viņu “atstumj”. Pīlēns aizbēg un klejo pa pasauli, sastopot savā dzīvē daudz ko. Un tikai pavasarī viņš ierauga savu atspulgu ūdenī – un saprot, ka patiesībā ir izaudzis par skaistu gulbi.
Šīs pasakas vēstījums – stāsts vienmēr ir par iekšējām pārvērtībām, pašapziņu un sevis pieņemšanu. Par to, ka īstais skaistums un vērtība bieži atklājas tikai ar laiku.
Lasi vēl: “Rudens vienmēr ir bijis īpašs laiks…”: dziedātāja Elīna Fūrmane nāk klajā ar jaunumiem (+ VIDEO)
Dziedātājas Ievas Akurateres mamma bija slavena teātra kritiķe un teātra zinātniece Līvija Akuratere. Ieva atceras, ka mamma ar vecāko brāli bija izdomājuši, ka viņa kategoriski nedrīkst zināt par savu pievilcību. “Nekādā gadījumā! Es nedrīkstēju pat cerēt to iedomāties!” – saka dziedātāja. Tomēr vecmāmiņa ik pa brīdim atļāvās par to Ievai pavēstīt. Dziedātāja atceras, ka bērnībā tā cerējusi, ka varbūt kādreiz viņa varētu izaugt un būt skaista!
Šī bērnības pieredze kļuva par dziļu emocionālu atmiņu, kas vēlāk atspoguļojās arī viņas mākslā. Akuratere saka, ka pasaulē ir meitenes, kuras jau no mazotnes zina, ka ir skaistas, un ir tādas, kuras dzīvo ar sajūtu, ka skaistums viņas ir apgājis. Viņa pati, atzīstot ar smaidu, piederējusi pie tām otrajām.
“Es esmu kā spārīte – no tām sievietēm, kas pilnīgi maģiski pārvēršas, staro, iedvesmo un paceļas virs zemes, un pēc tam atkal aizskrien un noslēpjas aiz koka vai zālē kā laumiņa. Un nerāda seju – kā tajās ainās ar laumiņām, kas smejas, un mati viņām aizsedz seju,” saka māksliniece.
Te arī parādās Akurateres pasaules uztvere – maģiska, trausla un stipra reizē. Tā ir iekšēja gaisma, kas ne vienmēr meklē skatītājus, bet vienmēr kvēlo – kaut vai klusumā, aiz matu plīvura vai zem rudens lapām.
Ieva Akuratere izpilda dziesmu “Manai tautai”:
Visu interviju ar dziedātāju Ievu Akurateri lasi jaunākajā žurnālā “Ieva”.
