Mana skarbā mācība par pieaugšanu. Ja kāds man pirms gada būtu teicis, ka nonākšu tik muļķīgā un vienlaikus atskurbinošā situācijā, es laikam tikai pasmīnētu
Četrdesmit astoņu gadu vecumā šķiet, ka vīriešus nu gan pazīsti. Saproti mājienus, proti atšķirt normālas attiecības no klusas imitācijas. Bet, kā izrādījās, vecums zināšanas nesniedz automātiski. Dažreiz par tām nākas maksāt atsevišķu cenu. Mēs ar Māri iepazināmies pagājušajā pavasarī. Tā bija tā retā sakritība, kad tev šķiet, ka cilvēks ienāk tavā dzīvē ar kādu ļoti pareizu soli, bez liekas svinības, bet ar negaidītu siltumu. Viņš bija jautrs, uzmanīgs, prata klausīties tā, it kā tajā brīdī pasaule reducētos uz vienu – uz maniem vārdiem.
Mēs nekalām straujus plānus, nespēlējām pusaudžu iemīlēšanos, bet virzījāmies tieši tajā ritmā, kas piemērots diviem pieaugušiem cilvēkiem. Septiņus mēnešus mēs tikāmies. Nesteidzīgi, bet ar to vieglumu, kas šajā vecumā tiek īpaši novērtēts. Viņš aicināja mani uz vakariņām, brauca ar ziediem, dažreiz – pilnīgi bez iemesla, un tajos brīžos šķita, ka esmu nonākusi pareizajās rokās, kur visi vārdi sakrīt ar darbiem. Līdz kādai dienai…
Tas notika tik pēkšņi, ka es pati ilgi mēģināju aptvert, kā cilvēks, kurš šķita tik smalks, varēja izrādīties tik plakans. Mana automašīna salūza ceļa vidū. Turklāt nevis vienkārši salūza, bet tā, ka servisa darbinieki uzreiz šūpoja galvas. Remonts būs dārgs. Mašīna man nav rotaļlieta, bet darba instruments, jo bez tās es burtiski zaudēju pusi savas brīvības un pusi ienākumu. Summa, ko nosauca meistars, nepatīkami iedzēla. Tas nebija bankrots, bet tomēr jūtami. Un es, visu apsvērusi, nolēmu palūgt palīdzību cilvēkam, ar kuru pavadīju gandrīz pēdējos 7 mēnešus.
Es rēķinājos ar viņa iesaisti. Ar normālu, cilvēcisku atbalstu brīdī, kad tev tas tiešām ir vajadzīgs. Mēs norunājām tikties vakarā kafejnīcā. Es atbraucu nedaudz agrāk, apsēdos pie loga, pieķēru sevi pie tā, ka uztraucos kā skolniece, lai gan neko briesmīgu netaisījos teikt. Vienkārši pastāstīt par situāciju vīrietim, ar kuru mēs jau sen neesam “noskatīšanās” stadijā, un palūgt palīdzību (ar atdošanu). Māris ienāca možs, labā noskaņojumā, ar smaidu, no kura es agrāk kusu, bet tagad (kā izrādījās) atcerēšos citādi.
— Saulīt, nu kas notika? Pa telefonu tu izklausījies pēc cilvēka, kuram steidzami vajadzīga šokolāde, — viņš piemiedza ar aci un noskūpstīja mani uz vaiga.
Es pastāstīju par notikušo. Paskaidroju, ka remonts izmaksās dārgāk, nekā domāju, un ka būtu pateicīga, ja viņš varētu palīdzēt. Kaut vai daļēji. Uzreiz precizēju, ka tas ir tikai pagaidu materiāls atbalsts, ko es viņam noteikti atdošu. Māris klausījās ar to izteiksmi, kādu vīrieši pieņem, kad domās jau gatavo frāzi, ka “tas viss ir pārāk smagi!”. Un re, tā izskanēja:
— Pagaidi, tātad tu gribi, lai es ieguldos? Tieši… ar naudu? — viņš pārjautāja tā, it kā es būtu piedāvājusi man nopirkt privāto lidmašīnu.
— Es taču teicu — daļēji. Un uz laiku. Man vienkārši steidzami vajadzīga nauda. Bez mašīnas es nevaru…
Viņš pacēla roku un teica:
— Nē, tu nesaproti. Es neesmu gatavs tā ieguldīties. Tie taču nav pieci simti eiro. Tā ir nopietna summa. Un vispār, es neesmu tavs vīrs, lai tā ņemtu un risinātu šādus jautājumus.
Katrs viņa vārds it kā pārgrieza gaisu. Ne skaļi, ne rupji — bet ļoti trāpīgi.
— Kāpēc tu tā apgrūtini mūsu tikšanās? Tās jau tāpat ir retas, bet pēc tādām sarunām man vispār pazūd vēlme komunicēt, — viņš turpināja, pat nepamanot, kā mainās mana seja. — Noformē kredītu. Tagad visās bankās ir bezprocentu periods. Tas taču ir ērti.
“Skaidrās robežas”
Viņš to pateica tik viegli, ka kļuva skaidrs — viņš uzskatīja šo runu par savā stilā ieturētu — racionālu, mierīgu, lietišķu. Bet es tajā brīdī sapratu, ka septiņu mēnešu laikā viņš ne reizi nebija redzējis mani kā tādu, kam vajadzīga palīdzība. Viņš redzēja sievieti, ar kuru ir ērti atpūsties, garšīgi pavakariņot, patīkami pavadīt retās brīvdienas. Un ne vairāk. Es sēdēju un klausījos, kā Māris spriež par savām “skaidrajām robežām”, par to, ka “finansiālie ieguldījumi ir atbildības līmenis”, kuru viņam “nav pienākuma” uzņemties.
Un man kļuva kaut kā dīvaini mierīgi. Tik mierīgi, ka es pēkšņi sadzirdēju pati savu elpu. Laikam tieši tādos brīžos arī nāk pieaugšana — nevis tad, kad tev ir grūti, bet kad pēkšņi kļūst skaidrs. Es lēnām atstūmu krēslu, piecēlos, uzmetu mēteli un pateicu tikai:
— Paldies, ka pateici godīgi.
Viņš pat nesaprata, kas notika, kamēr es nedevos pie durvīm. Un pat tad, šķiet, nolēma, ka es vienkārši izgāju paelpot. Bet es neatgriezos. Tāpēc, ka pie šī galdiņa es sapratu galveno: es uzvedos kā naiva meitene, nevis kā sieviete, kurai ir četrdesmit astoņi gadi, kura ir stipra, patstāvīga un pieauguša cilvēka pieredzes iemācīta sevi cienīt. Un vīrietim, kurš nav gatavs atbalstīt, pat ne ar naudu, bet ar līdzdalību — nav jābūt blakus. Un vēl jo vairāk, ja viņš uzskata savas jūtas par greznību, bet manu uzticēšanos — par neērtību.
Es izgāju no kafejnīcas. Gaiss man šķita neierasti svaigs, it kā kāds tikko būtu atvēris logu sasmacis telpā, kurā es pati, to nemanot, biju nosēdējusi pārāk ilgi. Es gāju pa vakara ielu, un ar katru soli iekšā kļuva arvien skaidrāk. Nenotika nekas dramatisks, bet vienkārši tas, kas brieda jau sen, bet es pievēru acis, lai to nepamanītu.
Interesanti, cik bieži mēs, pieauguši cilvēki, atkārtojam divdesmitgadnieku kļūdas ar tādu pašu naivumu. Mēs ticam vārdiem, kurus ir patīkami dzirdēt, un nevēlamies pamanīt nesakritības rīcībā. Mēs izvēlamies ilūzijas komfortu godīguma vietā, jo godīgums prasa rīcību, bet dažreiz arī aiziešanu. Māris man nepiezvanīja ne pēc stundas, ne pēc trim. Es tam arī neticēju, bet tik un tā pārbaudīju telefonu. Un tikai no rīta, kad jau biju pamodusies ar skaidru apziņu, ka viss starp mums ir beidzies, atnāca viņa ziņa:
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
