“Tu vakar ļoti asi aizgāji. Es nesaprotu, kas tevi tā aizskāra. Es taču godīgi pateicu, kā ir. Tiksimies, parunāsim. Mēs taču esam pieauguši cilvēki.”
Šī frāze kļuva par punktu, pateicoties kuram es beidzot visu sapratu. Mēs ar viņu tiešām esam pieauguši cilvēki. Tikai pieaugšana mums ir dažāda. Manējā ir par atbildību, savstarpīgumu, cieņu un spēju pasniegt plecu. Viņējā — par komfortu, dozētu uzmanību, retām tikšanās reizēm un pilnīgu pārliecību, ka sievietei pašai jātiek galā ar savām problēmām, lai netraucētu viņa iekšējo mieru. Es lūdzu tikai aizdot, bet viņš varbūt saprata to kā vienkāršu prasību iedot. Tas nemaina faktu, ka viņš nebija gatavs palīdzēt.
Mēģinājums sevi parādīt labākā gaismā
Viņš zvanīja dienā, bet es neatbildēju. Vakarā viņš atsūtīja vēl vienu garu, emocionālu ziņu. Gribēja paskaidrot, ka “finanses” ir “ļoti nopietns solis”, ka “viņš nevienam tāpat vien naudu nav devis”, ka “es velti tā reaģēju”, un vēl, protams, pievienoja to vīriešu iecienīto frāzi, kuri baidās uzņemties atbildību: “Tu esi pārāk emocionāla. Vajag pret dzīvi izturēties vienkāršāk.”
Es pasmaidīju par šo ziņu. Tāpēc, ka nekas neapraksta vīrieti precīzāk kā viņa mēģinājums pārlikt tavas problēmas uz tavu pašu “emocionalitāti”. It kā nobriedušam cilvēkam nebūtu tiesību noskumt, kļūstot par liecinieku cita sīkumainībai. Pēc dažām dienām es izņēmu mašīnu no servisa. Atrisināju jautājumu pati — kā vienmēr. Atradu nomaksas variantu, sarunāju, nokārtoju. Un re, kad es braucu mājās pa vakara ceļu, pieķēru sevi pie pārsteidzošas domas: tas, kas notika, pat neievaino. Tas atbrīvo.
Ar katru kilometru es jutu, kā atgriežas mana pašcieņa, kas man pašai nemanot šķīda viņa ērtajā komunikācijas modelī. It kā es pa ceļam paceltu tos sevis gabaliņus, kurus biju atstājusi šajos mēnešos — šeit nedaudz, tur mazdrusciņ, bet tik un tā pietiekami, lai vienā brīdī sajustu: pietiek.
Mūsu vecumā nav jēgas veidot attiecības uz “man ir ērti” vai “man tā ir vienkāršāk” pamata. Četrdesmit astoņos gados — gan vīriešiem, gan sievietēm — jau ir laiks saprast, ka atbalsts nav pienākums vai laulības privilēģija, bet gan cilvēciskas tuvības pamata sastāvdaļa. Tu vai nu esi blakus, vai nē. Tu vai nu piedalies cilvēka dzīvē, vai vienkārši izmanto to, ka viņš padara tavu dzīvi spilgtāku.
Aizgājām paēst uz Šašliks Nr.1, runa nav par iestādi, bet par čali un to ko viņš man palūdza
Māris man zvanīja vēl trīs reizes. Pēc tam vēl divreiz rakstīja. Pēdējā ziņā viņš pat mēģināja nospēlēt “prātīga pieaugušā” lomu un uzrakstīja: “Tu pārāk dramatizē. Mēs taču vienkārši tiekamies. Neviens nevienam neko nav parādā.” Lūk, šī frāze laikam pateica visu. Pagāja divas nedēļas, un kādu vakaru pie manis atnāca vienkārša doma: Ja vīrietis uzskata, ka ieguldīt tevī var tikai vīrs, tātad viņš nekad neredz tevī sievieti, ar kuru varētu kļūt par vīru. Viņš redz ērtības, svētkus, skaistas vakariņas, jā, jebko. Bet ne dzīvi.
Un ziniet, kas ir pats interesantākais? Man pazuda ne tikai vēlme komunicēt. Pazuda pat nožēlas ēna. It kā es būtu atbrīvojusi vietu cilvēkiem, kuri nejauc tuvību ar tikšanos grafiku un naudas jautājumus — ar mēģinājumu “apgrūtināt”. Un esmu viņam pateicīga tikai par vienu — par godīgu parādīšanu tam, kas viņš ir īstenībā.
Tagad es zinu droši: vīrietis, kurš baidās ieguldīt — vai tas būtu laiks, uzmanība, palīdzība vai rūpes — nekad neieguldīs attiecībās. Ar viņu izveidot ģimeni neizdosies.
Raksta pirmā daļa pirmajā lapā (spied atpakaļ)
