Starp dārzkopjiem jau izsenis pastāv nerakstīts likums, ko daži uzskata par vecmāmiņu māņticību, bet citi – par laika gaitā pārbaudītu patiesību: ja pārāk dāsni dalīsies ar ražu, nākamajā sezonā vari palikt tukšā.
Izklausās kā pasaka, taču daudzi dārzkopji ir pieredzējuši, ka pēc bagātīgas ražas dalīšanas nākamajā gadā dobes it kā “jutās neērti” – augi negrib augt, augļi nekādi nenogatavojas.
Kāpēc tā notiek? Vai tas vienkārši sakritība? Mistika? Vai varbūt tajā slēpjas kāda loģika, kas saprotama tiem, kuri paši ir tuvu zemei un jūt tās ritmus?
1. Enerģijas apburtais loks: viss atgriežas
Darbs dārzā nav tikai fiziskas pūles — tas ir enerģijas apmaiņa ar dabu. Katrs augs uzņem jūsu rūpes, siltumu, emocijas un nolūkus. Un, ja jūs vieglprātīgi atdodat savas pūles augļus tiem, kuri to nemaz neprot novērtēt, tiek sarauta šī smalkā saikne. Zeme, sajūtot, ka tās devums tiek nenovērtēts, nākamreiz var vienkārši nevēlēties ar jums dalīties.
Tā nav nekāda maģija — tas ir attieksmes jautājums. Zemei svarīgs ir cieņas pilns attiecību veids. Kad jūs izdalāt ražu tiem, kuri to uztver kā “tādu kā bonusu no paziņām”, jūs paši samazinat sava darba vērtību. Daba atbild ar to, ko sajūt — tā dod vai arī nespēj dot.
2. Līdzsvara zudums: tikai došana ved pie enerģijas zuduma
Izdalot dārzeņus, jūs nododat ne tikai ēdienu, bet arī tajā ielikto dzīvības spēku. Ja atbildē nesaņemat pat vienkāršu “paldies”, rodas enerģijas nelīdzsvarotība. Daba necieš disbalansu. Ja visu laiku tikai dodat — bez pateicības, bez pretplūsmas — notiek enerģijas samazināšanās. kļūst vāja gan zeme, gan cilvēks.
3. Pārāk daudz sakritību, lai tās būtu nejaušības
Daudzi pieredzējuši dārzkopji stāsta: “Tikai sāku dalīties ar kaimiņiem — nākamajā gadā nekas neauga,” “Izdalīju kasti tomātus — nākamajā sezonā atnāca fitoftora,” “Vasarā visus cienāju, bet ziemai palika tikai viena burciņa.”
Šādu stāstu ir daudz. Tas nav mantkārības trūkums, bet novērojumi, balstīti praksē. Tomēr daudzi no viņiem negrib par to runāt skaļi — baidās, ka tos uzskatīs par skopiem.
Patiesībā te nemaz nav runa par skopumu. Tas ir par saprātīgu cieņu pret savu darbu un pašu zemi.
Kāpēc dažreiz labāk izmest, nevis atdot
Darbs dobēs nav tikai — uzrakt, iesēt un novākt. Tie ir mēneši piepūles, pacietības, muguras sāpju, cīņas ar kaitēkļiem, ūdens trūkuma un bezmiega nakšu.
Un tad pienāk brīdis — raža ir klāt: gurķi kraukšķīgi kā no reklāmas, tomāti sarkani un sulīgi, kabači, kas aug ātrāk nekā nezāles. Un galvenais jautājums: kur to visu likt?
Pirmā doma, protams, ir dalīties ar apkārtējiem. Taču realitāte nereti izrādās ne tik patīkama, kā gribētos.
Atklāšu iemeslus, kāpēc tā notiek:
Novērtējuma trūkums
Daži cilvēki pat nepateiks paldies par dāvanu. Vēl vairāk — viņi pat spēs to nokritizēt: “Gurķi kaut kādi cieti,” “Kabači pārāk lieli — jau veci,” “Bet kaimiņienei bija garšīgāk.” Un tas viss — kā atbilde uz jūsu smago darbu, rūpēm un centību. Nevilšus rodas jautājums: kāpēc vispār tas bija vajadzīgs?
Jūsu darba vērtības nenovērtēšana
Kad dārzeņi tiek atdoti par velti, daudzi automātiski pieņem: ja jau dod bez maksas, tad tam arī nav nekādas īpašas vērtības. Taču aiz katra augļa slēpjas jūsu laiks, veselība un ieguldītais darbs.
Tomēr saņēmēja acīs bezmaksas produkts bieži vien pārvēršas par kaut ko pašsaprotamu. Cilvēki nemaz neaizdomājas, cik stundas jūs pavadījāt, rāpojot pa dobēm uz ceļiem.
Jūs pārvēršaties par “dobes piegādātāju”
Pietiek vienreiz kādu pacienāt, un sākas: “Vai tev vēl kāds gurķītis neatradīsies?”, “Varbūt paķersi arī kādu kabačuku?”, “Tev taču vēl noteikti ir tas ķiršu kompots, vai ne?” Un, ja nu gadās atteikt — uzreiz esi “skops”, “nepieklājīgs” vai pat sabojā attiecības ar kādu.
Enerģijas un spēku kritums ilgākā laika periodā
Pat ja cilvēks ir izturīgs, ilgstoša slodze var radīt grūtības. Parasti tiek gaidīta atzinība vai novērtējums. Tomēr, ja tā vietā saņem pārmetumus vai salīdzinājumus, motivācija turpināt iesākto var samazināties.
Izmest — nozīmē saglabāt kontroli
Reizēm izmetšana nav izšķērdība, bet apzināta izvēle. Jūs nolemjat nevēlēties iesaistīties šaubīgās “apmaiņas attiecībās”. Jūs nevienam neko neesat parādā. Labāk liekie produkti nonāks kompostā vai barībā dzīvniekiem un putniem — tas jūs neapvainos. Un noteikti neizraisīs sajūtu, ka jūs esat vadīts nepilnīgā veidā.
Ko darīt ar lieko ražu, ja negribas vienkārši atdot?
Sagataves — burkas, receptes, radošums — un ziemai rezerves ir nodrošinātas.
Apmaiņa ar citiem dārzniekiem — šeit darbojas savstarpēja cieņa un atsaucība.
Pārdošana — pat simboliskā cenā, kas izceļ produkta vērtību.
Komposts — vērtīgs barības avots nākamajām ražām.
Labdarība — bet tikai uzticamās vietās, kur novērtēs jūsu dāsnumu un neuzspiedīs liekus nosacījumus.
Katrs pats izvēlas, kā rīkoties ar to, ko viņam devis darbs. Dalīšanās nav pienākums, it īpaši tad, ja tā rada stresu. Nebaidieties izmest, ja tas palīdz saglabāt iekšējo mieru. Reizēm izmestais dārzenis ir pats par sevi cieņas pret sevi izrādīšanas akts.
