Tu esi palikusi iedomīga. — Madara mani pārtrauca. — Tiklīdz kļuvi te par priekšnieci, tā tūlīt deguns gaisā. Neaizmirsti, ka mēs tagad esam ģimene
— Es neko nemaksāšu! — paziņoja Austras kundze. — Es esmu tava vīramāte un man ir tiesības uz bezmaksas apkalpošanu.
Es jutu, kā man sāk raustīties acs. Tas bija jau trešais gadījums nedēļas laikā restorānā, kurā es strādāju.
— Austras kundze, — es mierīgi teicu, — es nevaru vienkārši tāpat dalīt restorāna ēdienu. Mums ir stingra uzskaite, es taču jums skaidroju…
— Ak, liecies mierā. — viņa iesmējās un pamāja ar roku. — Padomā tik, uzskaite. Tu taču šeit esi galvenā, redz, kādu algu saņem. Mans Artis tā lepojas ar tevi, visiem stāsta, cik viņam veiksmīga sieva. Tad nu parādi, ka tu tiešām šeit esi saimniece.
Atbildēt es nepaspēju, tajā brīdī durvis atsprāga vaļā un ielidoja Madara, mana vīra māsa.
— Ak, mammucis jau ir šeit. — viņa pārsauca visu restorānu. — Čau, mammu, labu apetīti.
— Dārgā Linda, — viņa vērsās pie manis, — mēs te ar meitenēm pēc stundiņas pieriposim, ja? Būsim kādi astoņi cilvēki… Nu, varbūt desmit. Sagatavo mums to stūra galdiņu, kas ir pie loga. Un pasaki saviem viesmīļiem, lai viņi netupī kā pagājušajā reizē. Iedomājies, tā jūsu Zane man paziņoja, ka man esot jāpagaida… Tu vari iedomāties? Man. Jāpagaida. Man. Vadītājas radiniecei.
Zane, viena no manām labākajām viesmīlēm, tieši gāja garām ar paplāti un veltīja man skatienu, kas bija pilns ar mēmu jautājumu. “Un cik ilgi tas vēl turpināsies?” — teica viņas lielās, izteiksmīgās acis. Un ko es varēju atbildēt? To, ka mani radinieki nez kāpēc nolēmuši, ka restorāns ir kaut kas līdzīgs ģimenes ēdnīcai ar bezmaksas apkalpošanu?
— Madara, — es centos savaldīties, — pirmkārt, galdiņi ir jārezervē iepriekš. Otrkārt, pagājušajā reizē tavas draudzenes te sacēla tādu troksni, ka citi apmeklētāji sūdzējās. Un treškārt…
— Bet treškārt, tu esi palikusi iedomīga. — Madara mani pārtrauca. — Tiklīdz kļuvi te par priekšnieci, tā tūlīt deguns gaisā. Neaizmirsti, ka mēs tagad esam ģimene.
Ģimene. Ha! Vēl pirms pus gada, pirms es dabūju šeit vadītājas amatu, Arta radinieki ne reizi neatcerējās par manu eksistenci. Bet tagad pēkšņi visi kļuvuši tik tuvi un mīļi.
— Klau, — es teicu, — gribat veikt pasūtījumu? Maksājiet tāpat kā visi. Pretējā gadījumā mēs jūs bez maksas neapkalposim. Gribat to apspriest? Parunāsim mājās. Šobrīd es esmu darbā, un man pēc desmit minūtēm ir tikšanās ar piegādātājiem.
— Re kā…— triumfējoši iesaucās Austras kundze. — Re, tava īstā seja. Kaut kādiem tur piegādātājiem laiks ir, bet ģimenei — nav. Artis būs ļoti vīlies, kad uzzinās, kā tu pret mums izturies. Ejam, Madara.
Un viņas aizgāja. Vakarā es mēģināju parunāt ar vīru. Artis gulēja dīvānā, spaidīja kanālus un acīmredzami nedega vēlmē apspriest ģimenes problēmas.
— Arti, — es piesardzīgi iesāku, — tava mamma un Madara…
— Uhu, — viņš kaut kā sašķobījās, — mamma zvanīja un teica, ka bija iegriezusies pie tevis darbā.
— Jā. Un lieta tāda, ka viņas ar Madaru pieprasa bezmaksas ēdienu un galdiņus bez rindas. Madara vispār solīja atvest draudzeņu pūli…
— Uhu, — vīrs atkal teica, — mamma teica, ka tu viņas ar Madaru izdzini. Kā to saprast?
— Arti, tu mani dzirdēji? — es pajautāju. — Es saku, ka tava māte un māsa pieprasa bezmaksas apkalpošanu.
— Nu un tad? — viņš paraustīja plecus. — Tu taču tur esi galvenā. Vai tiešām nevari radinieku dēļ pacensties? Vai tev žēl?
— Arti, — es joprojām centos sevi savaldīt, — deviņdesmitie ir sen beigušies.
— Kāds te sakars ar deviņdesmitajiem?
— Tāds. Tagad nav pieņemts uzvesties tā, kā toreiz. Tagad ir pieņemts ievērot noteikumus, tagad cilvēki cenšas dzīvot nevis pēc “savējo” principiem, bet pēc likuma.
— Ak, — vīrs mani pārtrauca. — Tā arī pasaki, ka tev vienalga par tuviniekiem.
VIDEO:
— Man nav nospļauties. Vienkārši… Arti, runa nav par ēdienu vai galdiņiem. Runa ir par manu reputāciju, kuru es veidoju trīs gadus… Starp citu, atsauksmju vietnēs cilvēki jau raksta visādas lietas…
— Ai, liecies mierā. — vīrs pielēca kājās. — Reputācija… atsauksmes… Tā arī zināju, ka panākumi tev sagrozīs galvu.
— Runa ir par cieņu pret maniem kolēģiem, galu galā, — es turpināju, — un es negribētu, lai mana profesionālā telpa pārvēršas par caurstaigājamu sētu.
— Labi. Es tevi sadzirdēju, — vēsi pateica vīrs.
Un es sapratu, ka man jāgatavojas ļaunākajam…
Nākamajā nedēļā Madara atvilka astoņas draudzenes — trokšņainas un pilnīgi pārliecinātas, ka šeit visi viņām ir parādā. Viņas aizņēma divus galdiņus, lai gan rezervācija bija tikai vienam, skaļi pieprasīja apkalpošanu bez rindas un atklāti nepieklājīgi izturējās pret Zani, kad viņa palūdza runāt klusāk.
— Ko tu sev atļauj? — teica viena no Madaras draudzenēm. — Tu zini, kas mēs tādas esam? Mums te ir paziņa vadītāja.
Savukārt Austras kundze tikmēr bija iekārtojusies pie bāra letes un pieprasīja, lai viņai dod “pagaršot” visus jaunos ēdienus no ēdienkartes. Bez maksas, protams. Es skatījos uz šo jandāliņu, un man galva griezās.
— Tā, viss, — es sev apņēmīgi pateicu. — Pietiek. Vai nu es tagad tam darīšu galu, vai arī zaudēšu darbu, ko mīlu, un to cilvēku cieņu, ar kuriem kopā strādāju.
— Zane, — es pasaucu viesmīli, — lūdzu, paziņojiet visiem darbiniekiem, ka no rītdienas Austra S. un Madara S. mūsu restorānā netiek apkalpotas. Ja viņas atnāks, pieklājīgi lūdziet pamest iestādi.
— Sapratu, — Zane staroja, — bet ja neies prom?
— Nu, tad rīkojamies attiecīgi.
Zane atzinīgi paskatījās uz mani un pamāja ar galvu. Nākamajā dienā izcēlās episka situācija…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk un uzzinātu, kā viss noslēdzās
