Austras kundze, kuru, protams, neielaida restorānā, stāvēja pie ieejas un skaļi informēja visus garāmgājējus, cik es esmu nepateicīga vedekla. Madara visu filmēja telefonā un piesolīja ielikt video internetā ar parakstu: “Lūk, kā izturas pret radiniekiem slavenā Vecrīgas restorānā”
Nu, ko darīt… Nācās izsaukt palīdzību. Vakarā mājās mani gaidīja Artis. Pirmo reizi piecu laulības gadu laikā es redzēju viņu tādu.
— Tu izsauci manai mātei?! — viņš skaļi jautāja. — Tu ceru tagad joko, ja?
— Arti, viņas sarīkoja teātri pie ieejas. — es atbildēju. — Viņas aizbaidīja manus klientus. Ko man vēl atlika darīt?
Viņš pēkšņi apstājās. Tad apsēdās dīvānā un aizklāja seju ar rokām.
— Dievs, — viņš nomurmināja. — Dievs… Ko gan viņas tādu sastrādāja, ja tu uz ko tādu izšķīries?..
— Es tev jau teicu, — es nopūtos.
Un es vēlreiz izstāstīju viņam visu. Par prasībām pēc bezmaksas ēdiena, par attieksmi pret personālu, par to, cik man ir neērti kolēģu priekšā. Par to, kā Madara sauc restorānu par “gandrīz savējo”. Par to, kā viņa māte uzvedas kā muižniece dzimtcilvēku ciemā.
— Zane var apstiprināt, — es teicu, uzzvanot viņai un ieslēdzot skaļruni.
Un Zane apstiprināja. Apstiprināja arī citi darbinieki. Tad es atvēru atsauksmju vietnes un parādīju vīram neapmierināto klientu atsauksmes — katrs pirmais, neizvēloties vārdus, rakstīja par manām nekaunīgajām radiniecēm un to, kā es viņas “piesedzu”.
Vīra atbilde
Artis ilgi klusēja, bet pēc tam pacēla pret mani acis.
— Piedod man, — viņš nomurmināja. — Es… Es tiešām domāju, ka tu pārspīlē. Nedomāju, ka viņas ir spējīgas uz kaut ko tādu.
— Viņas ir tavi tuvinieki, — es paraustīju plecus.
Uztvēris sarkasmu manā balsī, Artis nokāra galvu. Bet pēc tam viņš apsolīja ar viņām parunāt. Vīrs solījumu turēja, un vīramāte ar vīramāsu uz viņu apvainojās. Manā restorānā viņas vairs nerādījās.
Pagāja vairāki mēneši. Restorānā pamazām atgriezās miers, un arī atsauksmju vietnēs dīvainās sūdzības par “vadītājas nekaunīgajiem radiniekiem” nomainīja atzinīgi vārdi par izcilo apkalpošanu un mierīgo gaisotni. Zane un pārējie darbinieki atkal smaidīja, ieraugot mani, jo zināja — es viņus aizstāvēšu.
Ar Austras kundzi un Madaru mēs joprojām nesarunājāmies. Artis sākumā jutās kā starp diviem dzirnakmeņiem, taču, redzot, cik ļoti uzlabojusies mana pašsajūta un cik veiksmīgi attīstās restorāns, viņš saprata, ka šī robeža bija nepieciešama. Viņš apmeklēja māti viens pats, un, lai gan viņa katru reizi mēģināja iesākt sarunu par “to tavu sievieti”, Artis iemācījās šīs sarunas pieklājīgi, bet stingri pārtraukt.
Kādu vakaru, kad mēs ar Arti sēdējām tajā pašā stūra galdiņā pie loga — šoreiz kā parasti klienti, jo es biju rezervējusi galdiņu un pati par visu samaksājusi —, Artis pēkšņi satvēra manu roku.
— Zini, Linda, — viņš klusi teica, — es tikai tagad pa īstam saprotu, cik grūti tev bija. Paldies, ka tu nepiekāpies. Tu ne tikai izglābi savu darbu, tu iemācīji man, ko nozīmē patiesa cieņa.
Es pasmaidīju. Šī uzvara nebija par bezmaksas ēdienu vai galdiņiem. Tā bija par tiesībām būt profesionālei savā darbā un saimniecei savā dzīvē. Restorāna durvis atvērās, ienāca jauni viesi, un es jutu patiesu gandarījumu. Šoreiz tie bija cilvēki, kuri novērtēja manu darbu, nevis manu radniecības pakāpi. Mēs saskandinājām glāzes, un es pirmo reizi ilgu laiku jutu, ka mans skatiens ir mierīgs un acs vairs neraustās. Viss bija savās vietās.
