“Nedošu tev dzīvot uz manas pensijas” teica Guntis, paņēma savu maku un aizgāja
28 gadus es baidījos no tā. Kad viņš aizgāja, sapratu — es vienmēr biju viena. Pat tēju neizdzēru līdz galam. Noliku krūzi, paskatījos uz vīru — uz bijušo vīru, pareizāk sakot.
— Atslēgas atstāj uz plaukta.
Es notrausu drupačas no galda, saberu tās plaukstā un izbēru izlietnē.
— Atslēgas, Gunti.
Viņš nolika saišķi uz galda un aizgāja. Kāpņu telpā vēl kādu minūti atbalsojās viņa soļi, tad viss apklusa. Un es nodomāju: beidzot. Beidzot neviens neteiks, ka kotletes ir pārsālītas. Ka krekls nepareizi izgludināts. Pacēlu atslēgu saišķi un noliku to kumodes atvilktnē. Pie dokumentiem.
Seši simti piecdesmit pieci eiro lepnuma
Guntis aizgāja pensijā janvārī, sešdesmit septiņu gadu vecumā. Seši simti piecdesmit pieci eiro — šo summu viņš atkārtoja ar lepnumu, it kā būtu medaļu nopelnījis. Es strādāju par juristi, mājās atnesu pusotru tūkstoti. Viņa nauda — nopelnīta, mana — tāda kā blakusdarbs. Nekas īpašs viņa skatījumā
— Pagaidi, viņš pelna mazāk par tevi, bet tu esi tā kas neko nedara?
Sēdējām viņas virtuvē. Martā aiz loga — slapjdraņķis, netīrs sniegs. Es atnācām vienkārši… parunāt.
— Viņš uzskata, ka pensija — tas ir statuss, — teicu, maisot karotīti krūzē. — Bet mana alga — bērnu spēles.
— Viņš vienkārši baidās kļūt par nevienu. Manējam bija līdzīgi. Aizgāja pensijā, divus mēnešus kā pazudis staigāja. Pēc tam aizbēga uz garāžu, tur tagad ar vīriem kaut ko taisa.
Draudzene pielēja vēl kafiju. Tad viņa teica:
— Zini, dažreiz labāk būt vienai, nekā ar to, kurš liek tev justies tā.
Mācīties dzīvot no jauna
Pirmo mēnesi es mācījos dzīvot viena. Dīvaini — divdesmit astoņi gadi laulībā, un vienkāršas lietas aizmirstas. Gatavot uz vienu dienu. Izvēlēties, ko skatīties televizorā. Gulēt gultas vidū, nevis pie malas.
Guntis īrēja istabu deviņ stāvu paneļmājā, pie kādas pensionāres. Uzzināju no viņa māsas — viņa piezvanīja marta beigās.
— Saka, tur netīrība, nav kur gatavot. Varbūt piedosi viņam? Viņš taču negribot tā pateica.
— Ko te piedot? Viņš pats aizgāja.
— Nu, pati saproti… vīrietis pensijā, viņam tas ir…
— Man ir sešdesmit viens. Un kaut kā es neizsaku vārdus, ko nedomāju.
Viņa paklusēja un nolika klausuli.
Vakarā atvēru piegādes lietotni — panna ar vistu, divi simti gramu pietiek. Apsēdos pie televizora ar šķīvi uz ceļiem. Neviens nebubināja, ka par maz. Neviens neprasīja “normālas vakariņas ar pirmo un otro ēdienu”. Skatījos kādu melodrāmu un domāju: varbūt tā arī ir laime? Kad neviens nevērtē tavu dzīvi?
Darba kolēģi jautāja piesardzīgi. Es atbildēju īsi: aizgājām katrs savu ceļu. Kāds purināja galvu, kāds teica: “Pareizi.”
Jurists, kuram asistēju, kādu reizi starp pieņemšanām teica:
— Zināt, jūs pēdējā laikā… tā kā gaišāka kļuvusi.
— Gaišāka?
— Nu jā. Biežāk smaidāt. Agrāk bijāt tāda… saspringta.
Es neatbildēju. Bet nodomāju: jā, saspringta. Jo katru vakaru bija kā eksāmens — vai pareizi pagatavots, tīri nomazgāts, laikā izgludināts.
Kad lepnums salūzt sadzīvē
Aprīlī Guntis sāka zvanīt. Pirmo reizi — īsi:
— Kā klājas?
— Normāli.
— Ko dari?
— Strādāju.
Pauze. Dzirdēju viņa elpu. Gaidīja, ka pajautāšu: “A tev kā?” Nepajautāju.
— Labi. Atā.
Pēc nedēļas atkal:
— Klausies, tavu kāpostu tīteņu recepti neatceries?
— Internetā miljonu recepšu. Pat ar bildēm.
— Nesanāk man viņi, izjūk.
— Iemācīsies. Es arī ne uzreiz iemācījos.
— Ausma…
— Ko?
— Varbūt satiekamies? Parunājam?
Klusums. Tad īsi:
— Skaidrs.
Un atvienojās.
— Viņš pārbauda augsni. Skatās, vai tu viņu vēl gaidi.
— Nē, — atbildēju. Un tā bija patiesība.
Mēģinājums atgriezties
Maijā piezvanīja pie durvīm. Atvēru — stāv ar maisiņu. Cepumi, konfektes.
— Varu ienākt?
Ielaidu. Novilka kurpes, iegāja virtuvē. Apsēdās savā vietā — pie loga. Automātiski. Es ielēju tēju, uzliku cepumus uz galda.
— Kā dzīvo? — viņš jautāja. Balss nedroša.
— Labi.
Klusums. Viņš grozīja krūzi rokās.
— Ausma… man vienam kaut kā ne tā.
— Mēdz gadīties.
— Nemāku es… tur gatavot, mazgāt visu to. Noguris jau esmu.
— Tava kaimiņiene, droši vien, iemācīs. Vai arī ir taču lietotnes lejupielādēt — tur soli pa solim parāda.
— Kādas lietotnes! Bet uzreiz norima. Paklusēja. — Domāju, mēs taču pieauguši cilvēki. Varam taču vienoties.
— Par ko vienoties?
— Atgriezt visu atpakaļ. Aizmirst tās… muļķības.
Es klusēju. Vēroju, kā viņš dzer tēju. Pamanīju — krekls nedaudz netīrs. Apkakle noberzta.
— Es taču ne nopietni toreiz domāju, — viņš sāka. Novērsa skatienu. — Vienkārši… saproti…
— Ko saprotu?
— Nu… tas viss sarežģīti. — Viņš pārbrauca ar plaukstu sejai. — Pensija. Viens pats. Nedomāju, ka būs tik grūti.
— Domāji, ka es ilgošos un gaidīšu?
Klusums. Ilgs.
— Varbūt domāju, — klusi atzinās. — Kļūdījos.
— Kļūdījies, — piekritu es.
— Tātad, nepiedosi?
— Gunti, — es pabīdīju viņam cepumus. — Es divdesmit astoņus gadus gatavoju, mazgāju, gludināju tavas krekla piedurknes. Un vēl strādāju. Tu domāji, tas ir viegli? No rīta celties sešos, pagatavot brokastis, skriet uz darbu, vakarā — atkal pie plīts? Bet kur tajā laikā biji tu?
— Strādāju…
— Strādāji. Bet pēc tam nāci mājās un prasīji gatavas vakariņas. Es tev biju vajadzīga ne kā sieva. Kā mājkalpotāja. Bezmaksas. Bet uz manas algas.
— Tā nav…
— Tieši tā. Tu pats teici: “Nedošu tev dzīvot uz manas pensijas.” Zini, es uz tās nekad arī nesēdēju. Es vienmēr pati pelnīju. Un, starp citu, vairāk nekā tava pensija.
Viņš izdzēra tēju līdz galam. Piecēlās.
— Domāju, tu priecāsies, ka es gribu atgriezties.
— Es priecājos, kad tu aizgāji.
Viņš apstājās pie durvīm. Pagriezās.
— Patiesi?
— Patiesi. Man labi vienai. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem — labi.
Mugursoma, kuru es noņēmu no pleciem
Viņš aizgāja klusi. Es novācu krūzes, izmetu neapēstos cepumus — kaut kā pārāk salkani. Apsēdos pie loga. Aiz stikla — maijs, zaļums, siltums. Pagalmā bērni spēlējas, vecmāmiņa sēž uz soliņa. Piezvanīja draudzene:
— Nu, kā?
— Atteicos.
— Kā jūties?
Es aizdomājos. Patiesi — kā?
— Vieglāk, — teicu. — Zini, it kā smagu mugursomu noņēmu. Nesu, nesu — un te nu noņēmu.
— Malacis. Klausies, ejam sestdien uz kino? Jaunu komēdiju rāda.
— Ejam.
Pēc sarunas pastaigājos pa dzīvokli. Klusu te. Tīrs. Atvēru balkonu — silts vējš, ceriņu smarža. Nodomu: un kas tālāk? Darbs, mājas, vakaros viena. Bail? Nē. Nebija. Dīvainākais — agrāk es domāju: kā gan bez viņa? Bet tagad saprotu — es vienmēr biju viena. Pat tad, kad viņš bija blakus.
Vasara bez pārmetumiem
Vasara pagāja nemanot. Darbs, pastaigas, tikšanās ar draudzeni. Meita atbrauca reizi mēnesī — dzīvo citā pilsētā, sava ģimene. Par tēvu viņa jautāja piesardzīgi:
— Mamm, jūs tiešām galīgi izlēmuši?
— Tiešām, meitiņ.
— Viņš man zvana. Stāsta.
— Lai stāsta.
— Bet tu taču viņu mīlēji…
— Mīlēju. Bet tad noguru mīlēt. Tā arī gadās.
Meita paklusēja. Tad apskāva mani.
— Zini, mamm, tu esi kļuvusi… cita. Mierīgāka. Man prieks par tevi.
Tikšanās oktobrī
Pēc deviņiem mēnešiem — oktobrī, kad lapas jau dzeltenas un rudens lēnām ienāca pilsētā — es viņu nejauši satiku veikalā. Viņš stūma iepirkumu ratiņus. Uzreiz ieraudzīju: saldēti pelmeņi, trīs paciņas. Kotletes plastmasas traukā. Gatavi salāti konteinerā. Maize. Pamanīja mani, samulsa.
— Sveika.
— Sveiks.
Stāvējām klusējot. Neērti.
— Kā klājas? — viņš pajautāja.
— Normāli. Strādāju. A tev?
— Nu tā… — viņš pamāja uz ratiņiem. — Pieradu jau. Mazliet pats gatavoju. Galvenokārt uzsildu.
— Tas labi.
Klusums. Viņš skatās uz mani. Es — uz plauktiem ar graudaugiem.
— Klausies, Ausma… — viņš saminstinājās. — Tu nedomāji… nu, varbūt, reizēm satikties? Tā, draudzīgi. Es nedomāju atgriezties… vienkārši parunāt kādreiz.
Es paskatījos uz viņu un sapratu — žēluma nav. Ir miers.
— Nedomāju, ka tā ir laba doma, Gunti. Katram tagad sava dzīve.
— Skaidrs, — viņš pamāja. — Nu… veiksmi tev.
— Arī tev.
Viņš devās uz kasi. Es stāvēju, skatījos viņam nopakaļ. Nodomu: varēja jau iemācīties novērtēt. Varēja pateikt paldies par tiem divdesmit astoņiem gadiem. Bet neiemācījās. Par vēlu. Nopirku jogurtu, augļus, svaigu maizi. Izgāju uz ielas — vakars, oktobris, dzeltenas lapas zem kājām. Skaisti. Eju mājās, nesteidzos. Rīt svētdiena, varēs izgulēties. Draudzene aicināja uz akvareļu izstādi bibliotēkā. Varbūt aiziešu.
Rudžiks un citi plāni
Pie kāpņu telpas satiku kaimiņieni. Viņa pastaigājās ar suni — mazu terjeru, smieklīgu tādu.
— Labvakar! Kā jums klājas?
— Labi. Jūsu suņuks pa šo laiku izaudzināts, redzu.
— Jā gan, īsts palaidnis! Klausieties, vai jūs neesat domājusi suni paņemt? Dzīvojat taču viena, vajag kompāniju.
Es pieliecos, paglaudīju aiz auss. Viņš nolaizīja man roku, sāka vicināt asti.
— Zini, nebiju domājusi. Bet, varbūt, tiešām?
— Protams! Gan pastaigas, gan ne tik vientuļi.
Uzgāju mājās. Novilku drēbes, uzvārīju tēju. Apsēdos pie loga. Domāju: suns? Kāpēc gan ne. Agrāk Guntis bija pret — spalvas, netīrība, ārā vešana. Bet tagad… tagad es pati izlemju. Atvēru telefonā lietotni, atradu dzīvnieku patversmi. Pārlūkoju fotogrāfijas. Te — ruds krancis, skumjas acis. Vārds — Rudžiks. Četri gadi. Meklē mājas.
Uzrakstīju: “Vai var sestdien atbraukt apskatīties?” Atbildēja ātri: “Protams! Būsim priecīgi!” Noliku telefonu. Pasmaidīju pati sev. Rudžiks. Skaisti skan.
Un vēl nodomāju: varbūt pavasarī uz jūru? Viena. Sen gribēju. Guntis vienmēr atteicās: dārgi, karsti, cilvēku pūļi. Bet tagad… tagad neviens netraucē. Var maijā aizbraukt, kad vēl nav sezona. Izīrēt istabu pie jūras uz nedēļu. Staigāt pa pludmali, lasīt, vienkārši sēdēt un skatīties uz viļņiem. Vai pat tālāk — uz Palangu. Meita teica, tur skaisti rudenī.
Lasi vēl: Atklāšu vienu triku, kāpēc pelmeņus nedrīkst likt verdošā ūdenī
Dzīve sākas no jauna
Aiz loga krēslo. Pilsēta aizmieg, gaismas iedegas cita pēc citas. Bet es sēžu ar tēju, skatos uz šīm gaismām un domāju: redz kā. Dzīve nebeidzas sešdesmit viena gada vecumā. Tā vienkārši… sākas no jauna. Bez liekiem tekstiem. Bez prasībām. Bez vajadzības kādam pierādīt savu vērtību.
Ar mierīgu pārliecību, ka viss būs tā, kā es izlemšu. Jo tagad es pati izvēlos — kas ir labi, kas nav. Ko ielaist savā dzīvē, ko nē. Kur braukt un ar ko iet pastaigā. Rudžiks vai ne Rudžiks. Jūra vai kalni. Vienai vai ar draudzenēm. Brīvība — tā ir tad, kad neviens neprasa paskaidrojumus.
Izdzēru tēju. Piecēlos, nomazgāju krūzi. Aizgāju gulēt. Aizmiegot, nodomāju: paldies tev, Gunti. Par to, ka aizgāji. Tiešām — paldies.
