Trešajā randiņā… saruna ievirzās par mājokli. Es godīgi — “īrēju”. Viņš manāmi noslēdzas, pēc tam raksta, ka viņam ir “principāla nostāja: dzīvot tikai ar sievieti, kurai ir savs dzīvoklis”. Godīgi? Bija aizvainojoši. Bet pēc tam sapratu — svešs filtrs, svešas problēmas, — dalās bloga lasītāja.
Cits gadījums:
— Visu mūžu uzskatīju: galvenais nav sienas, bet gan cilvēks. Mans otrais vīrs līdz 50 gadiem dzīvoja pie mammas, pēc tam kopā noīrējām mazu dzīvokli, pēc pieciem gadiem nopirkām savu. Tagad mums ir pieauguši bērni, ir māja laukos. Nekādi filtri nebija vajadzīgi.
Vai arī vīrietis no komentāriem:
— Pārcēlos uz īrētu, iepazinos ar sievieti, abi — bez dzīvokļiem, abi nebijām jauni. Pēc trim gadiem kopā nopirkām mājokli. Domāju, svarīgāk ir saderēt vērtībās, nevis pēc izraksta no Zemesgrāmatas.
Kāpēc vīrieši un sievietes uz šo jautājumu skatās atšķirīgi
Dziļumā ir dažādas cerības. Vīrieši, kas pārdzīvojuši dažādus notikumus attiecībās, biežāk ir nosliekušies uz pragmatismu. Viņiem mājokļa esamība ir garantija, ka nevajadzēs visu sākt no jauna, atkal iekārtot sadzīvi no nulles. Sievietes savukārt bieži uztver īri kā īslaicīgu pasākumu vai apzinātu mobilitātes izvēli: mainīt pilsētu, izmēģināt sevi citā sfērā.
Ir arī tipiski sižeti: “Ja vīrietim nav mājokļa — slikti. Ja sievietei — arī slikti: nenobriedusi, vieglprātīga.” Aplis noslēdzies? Speciālisti uzskata, ka pārmērīga piesaiste “kvadrātmetriem” bieži slēpj bailes, pagātnes attiecību notikumi, nevēlēšanos uzņemties jaunus riskus. Bet dzīve ir daudz plašāka: šodien cilvēki pārceļas, maina valstis, strādā attālināti. Dzīvoklis vairs negarantē laimīgu likteni.
Ekspertu analīze un sausa statistika
Saskaņā ar nozares portālu datiem, vairāk nekā 45% sieviešu vecumā no 35 līdz 50 gadiem lielajās pilsētās īrē mājokli, nevis to iegūst īpašumā. Vīriešu vidū šis rādītājs ir vēl augstāks — apmēram 55%. Iemesli ir banāli: cenu kāpums, grūtības ar hipotēku, atbalsta trūkums no ģimenes.
Tajā pašā laikā sociologi atzīmē: ekonomisko krīžu apstākļos sabiedrībā pastiprinās “filtrācija” pēc materiālā stāvokļa pazīmes. Cilvēki meklē garantijas — un mēģina tās saskatīt dzīvokļa, automašīnas, stabila darba esamībā. Šāda pieeja negarantē laimi. Jā, iespēja uzdurties uz apgādībā esošu vai bezatbildīgu partneri samazinās. Bet, no otras puses, pastāv risks palaist garām cilvēku, ar kuru varētu izveidot īstu lietu, pat ja abi pagaidām dzīvo īrētā.
Pārmaiņu paaudze un šablonu laušana
Pirms trīsdesmit gadiem vecāki mācīja: “Savs mājoklis — dzīves pamats.”
Šodien viņu bērni, tie paši 40–50 gadus vecie, saprot: bieži vien pamats nav sienas, bet gan spēja vienoties, atbalstīt vienam otru, nebēgt no grūtībām. Kāds joprojām meklē ideālo “dzīvokļa partiju”, kāds gadiem dzīvo īrētā un necieš. Forumi, sociālie tīkli, personiskie stāsti — pilni ar piemēriem un diskusijām. Bet gandrīz ikviens piekrīt: koncentrēties uz vienu detaļu ir tas pats, kas izvēlēties draugu pēc apavu krāsas.
Godīga saruna ar sevi
Finālā Nauris, mūsu varonis, atzīstas: “Iespējams, es pārspīlēju. Dažreiz domāju: pēkšņi kādreiz šī filtra dēļ palaidu garām kaut ko svarīgu. No otras puses, katram ir sava pieredze, un katram ir tiesības veidot filtrus, kā prot.” Viņš ilgi sēž mašīnā pēc randiņa, skatās uz svešu dzīvokļu logiem — un domā: “Bet varbūt laime nav sienās?”
Jūsu filtri un jūsu dzīve. Mums ir ierasts izvēlēties cilvēkus pēc daudzām pazīmēm: profesijas, vecuma, izskata, ieradumiem. Dažreiz šādi “filtri” glābj no kļūdām. Dažreiz — traucē satikt savu laimi. Vai jums ir neoficiāli noteikumi, pēc kuriem jūs atsijājat cilvēkus? Kas jums ir attiecību pamats? Dalieties stāstos komentāros. Jo tieši detaļas nosaka, kā veidosies dzīve.
