“Jaunu nepavilkšu finansiāli, bet uz vienaudzēm skatīties negribu” teica mans draugs Mārtiņš, kuram ir tikai 49
Vakar sēdējām ar Mārtiņu viņa virtuvē. Dzērām, uzkodām desu no piemājas veikala. Mārtiņam ir četrdesmit deviņi, man — četrdesmit septiņi. Abi dzīvojam vieni. Tikai es periodiski ar kādu tiekos, bet viņš — nē. Jau piecus gadus. Es pajautāju tieši:
— Mārtiņ, vai tu ko, vispār nevienu nemeklē? Viņš izdzēra, ielēja vēl, paskatījās pa logu:
— A kāda jēga? Jaunu nepavilkšu finansiāli. Bet uz vienaudzēm skatīties negribu.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka negribu. Un viss.
Bet es neatstājos. Mēs draudzējamies divdesmit gadus, es redzu: cilvēks nesaka, bet iekšā gruzd. Un viņš izstāstīja. Godīgi, bez izskaistinājumiem. Un man kļuva viņa žēl. Pa īstam.
Kāpēc jaunas «nepavilks»
Mārtiņš strādā par vidējā līmeņa menedžeri būvniecības firmā. Alga ir vidusmēra. Rīgā tā nav liela nauda. Varbūt kaut kur dziļi laukos tā skaitītos liela alga, bet pie šīs dienas komunālajiem maksājumiem, pārtikas un citu preču cenām… Īrē vienistabas dzīvokli. Alimenti meitai. Paliek tik, cik paliek dzīvošanai.
— Saproti, — viņš saka, — es mēģināju tikties ar jaunākām meitenēm. Gadi trīsdesmit, trīsdesmit pieci. Skaistas, jautras, bez bagāžas. It kā ideāls variants.
— Un?
— Un tas. Pirmais randiņš — restorāns. Viņa pasūta dārgu dzērienu pudelē, suši, desertu. Rēķins liels. Es maksāju, smaidu. Domāju: nu labi, svētki. Otrais randiņš — viņa piedāvā aiziet uz jaunu, modernu bāru. Dārgi kokteiļi, uzkodas. Vēl prāva summa.
— Dārgi, protams, — es piekrītu.
— Tie vēl ir tikai ziediņi. Tālāk sākas mājieni
«Manai draudzenei puisis dzimšanas dienā uzdāvināja jaunu telefonu». «Gribu brīvdienās aizbraukt uz Tallinu, bet biļetes dārgas». «Man vajag uz salonu, bet naudas nepietiek». Katra frāze — aizplīvurots lūgums pēc naudas.
— Tu devi?
— Pāris reizes iedevu. Tāpēc, ka baidījos izskatīties skops. Bet pēc tam sapratu: tā ir bezdibeņa muca. Cik neieguldītu — par maz.
Mārtiņš stāsta: pēdējā meitene, ar kuru viņš tikās pirms četriem gadiem, pēc trīs mēnešu attiecībām tieši pateica: «Klausies, es nesaprotu, kāpēc mēs tiekamies, ja tu nevari man nodrošināt normālu dzīves līmeni».
— Normāls līmenis — tas ir kāds? — viņš toreiz jautāja.
— Nu, atvaļinājums ārzemēs vismaz reizi gadā. Restorāni, teātri, dāvanas. Es taču neprasu dzīvokli nopirkt. Viņi pārstāja tikties. Un Mārtiņš saprata: jaunām vajag vīrieti-sponsoru. Bet viņš nav sponsors. Viņš ir parasts strādnieks ar parastu algu.
Kāpēc uz vienaudzēm «skatīties nevar»
— Labi, — es saku. — Ar jaunajām skaidrs. Bet vienaudzes? Četrdesmit pieci — piecdesmit gadi. Viņas taču neprasa jaunākos telefonus.
Mārtiņš šķībi pasmīnēja:
— Neprasa. Bet ir kas cits.
— Kas?
— Viņas ir… noziedējušas. Saproti? Grumbas, svars, sirmi mati. Es skatos uz viņām un domāju: vai tiešām man to vajag?
Man kļuva neērti. Bet viņš turpināja:
— Es mēģināju. Tikos ar Ievu, kurai bija četrdesmit septiņi gadi. Gudra, interesanta, patstāvīga. Viss it kā labi. Bet pēc nedēļas sapratu, ka nepatīk, nevaru. Vienkārši nevaru. Skatos uz viņu un vēlmes nav.
— Varbūt vaina nav izskatā?
— Varbūt. Bet fakts paliek fakts. Mani nevelk pie sava vecuma sievietēm. Galva saprot — vajag. Bet ķermenis negrib. Viņš stāsta: mēģinājis aizvērt acis, pārliecināt sevi, ka galvenais ir dvēsele, raksturs, kopīgas intereses. Bet nesanāca.
— Es jutos slikti. Viņa ir laba sieviete, cenšas, bet es nevaru pat apskaut. Viņi aizgāja katrs savu ceļu pēc diviem mēnešiem. Mārtiņš vairs nemēģina.
Slazds, no kura nav izejas
Es sēžu viņam pretī un domāju: lūk, tā ir dzīve. No vienas puses — jaunas, skaistas, bet dārgas un prasīgas. No otras — vienaudzes, pieejamas, bet nepievilcīgas. Un Mārtiņš ir iestrēdzis pa vidu.
— Tu saproti, kur ir problēma? — viņš saka. — Es neesmu nabags, bet neesmu arī bagāts. Pelnu vidēji. Izskatos vidēji. Dzīvoju vidēji. Un jaunajām esmu pārāk mazu maku, bet vienaudzēm — pārāk izvēlīgs.
— Varbūt vaina ir tevī? Varbūt tu esi pārāk prasīgs?
— Varbūt. Bet mainīt sevi es nevaru. Es mēģināju. Mēģināju iestāstīt sev, ka izskats nav svarīgs. Ka galvenais ir cilvēks. Bet nesanāk. Es gribu sievieti, uz kuru ir patīkami skatīties.
Vai tas ir slikti? Es nezinu, ko atbildēt. No vienas puses — nē, nav slikti. Katram ir tiesības gribēt to, ko viņš grib. No otras — Mārtiņš nolemj sevi vientulībai, jo viņa prasības neatbilst viņa iespējām.
Ko viņš dara attiecību vietā
— Un ko, tā arī dzīvo? Viens? — es jautāju.
— Viens. Darbs, mājas, dažreiz pie meitas aizbraucu. Vakaros filmas skatos vai grāmatas lasu.
— Bet tuvības, otra cilvēka plecs blakus neprasās? Parunāt, siltas vakariņas utt? Tevi apmierina tāda vecpuiša dzīve?
Viņš paraustīja plecus. Viņš ilgi klusēja:
— Nē. Neapmierina. Man ir četrdesmit deviņi gadi. Gribas, lai kāds gaida mājās. Lai ir ar ko parunāt, pavakariņot, noskatīties filmu. Gribas siltumu. Dzīvu cilvēku blakus.
— Tad atrodi.
— Kur? Kuru? Jaunu nepavilksim. Vienaudzi negribu. Kas paliek? Es klusēju. Tāpēc, ka nezinu, ko teikt.
Vīriešu drāma, par kuru nav pieņemts runāt
Mārtiņš paskatās uz mani:
— Zini, kas ir vissāpīgākais? Tas, ka esmu normāls vecis. Strādāju, alimentus maksāju. Adekvāts, pieskaitāms. Bet nevienam neesmu vajadzīgs. Tāpēc, ka neaizvelku ne līdz vienam standartam. Jaunām meitenēm — pārāk vecs un nebagāts. Vienaudzēm — pārāk piekasīgs. Bagātām sievietēm — pārāk nabags. Nabagām — pārāk prasīgs.
— Esmu kā prece plauktā, kurai beidzies derīguma termiņš, — viņš saka. — Neviens neņem. Un izmest žēl, un pirkt negrib.
Man kļūst neomulīgi. Tāpēc, ka es viņā redzu sevi. Man ir četrdesmit septiņi. Man arī nav pa kabatai skaistulēm. Un arī vienaudzes neizraisa īpašu entuziasmu. Atšķirība ir tikai tajā, ka es vēl mēģinu. Bet Mārtiņš jau ir padevies.
Ko es viņam teicu
Mēs sēdējām klusējot minūtes desmit. Pēc tam es teicu:
— Klausies, varbūt tu vienkārši ne tur meklē?
— Kā «ne tur»?
— Nu, ne dārgos restorānos, ne iepazīšanās saitos. Varbūt reālajā dzīvē pamēģināt? Kādu hobiju ieviest, klubā pierakstīties. Viņš pasmīnēja:
— Mēģināju. Gāju uz sporta zāli pusgadu. Tur vai nu jaunas meitenes, kuras uz mani pat neskatās, vai mana vecuma sievietes, kuras man nepatīk.
— Nu nevar būt, ka visas tādas.
— Var būt. Vai nu esmu akls, vai viņas tiešām visas ir tādas.
Es nezinu, vai viņam ir taisnība vai nē. Varbūt viņš tiešām ir pārāk izvēlīgs. Varbūt ieciklējies uz izskatu. Bet varbūt vienkārši noguris meklēt un vienkāršāk ir padoties.
Ko es sapratu pēc šīs sarunas
Es aizbraucu no Mārtiņa vēlu vakarā. Izsaucu Boltu. Braucu mājās un domāju: cik daudz ir tādu vīriešu kā viņš? Kuri iestrēguši šajā slazdā — nevar atrast to, ko grib, jo neatbilst tirgus prasībām. Un runa nav par to, ka viņi būtu slikti. Runa ir par to, ka pasaule ir mainījusies. Sievietes kļuvušas prasīgākas. Jaunās grib naudu. Vienaudzes — cieņu un uzmanību. Bet viņa vecuma vīrieši ar vidējiem ienākumiem neierakstās nevienā kategorijā.
Mārtiņš ir nolemts vientulībai. Ne tāpēc, ka būtu slikts. Bet tāpēc, ka nevar mainīt ne savas vēlmes, ne savas iespējas. Braucu mājās, domāju un man viņa tiešām ir žēl. Vīrieši, vai jūs esat iestrēguši tādā slazdā? Kad gribas vienu, bet varat ko citu? Sievietes, kā jūs attiecaties pret vīriešiem, kuri grib jaunas, bet nevar viņas nodrošināt? Godīgi: vai tā ir piekasīšanās vai normāla vēlme? Varbūt Mārtiņš vienkārši negrib strādāt ar sevi un meklē attaisnojumus?
Galvenās atziņas no Mārtiņa stāsta
“Vidusslāņa” vīrieša neredzamā drāma: Mārtiņš reprezentē vīriešu kategoriju, kas ir sociāli stabili (strādā, maksā alimentus, nav kaitīgu ieradumu), taču ar saviem vidējiem ienākumiem nespēj konkurēt “jaunības tirgū” un ar savām estētiskajām prasībām nespēj pieņemt savas vienaudzes. Vēlmes un iespēju disonanse: Galvenais konflikts sakņojas tajā, ka vīrieša estētiskās vēlmes nav samērojamas ar viņa ekonomisko statusu. Viņš nevēlas samierināties ar “pieejamo”, bet nevar atļauties “kāroto”.
Sieviešu prasību maiņa: Teksts ieskicē mūsdienu attiecību tirgus polarizāciju — jaunākas sievietes bieži tiek uztvertas kā tādas, kas sagaida finansiālu nodrošinājumu kā priekšnoteikumu attiecībām, savukārt vienaudzes sagaida emocionālu briedumu un uzmanību, ko Mārtiņš nespēj sniegt fiziskās pievilcības trūkuma dēļ.
Vientulība kā apzināta izvēle: Tā vietā, lai strādātu ar saviem aizspriedumiem vai pazeminātu latiņu, Mārtiņš izvēlas izolāciju. Tas norāda uz dziļāku nogurumu un nespēju (vai nevēlēšanos) pielāgoties mainīgajai pasaulei.
Preces analogs: Salīdzinājums ar preci, kurai beidzies derīguma termiņš, spilgti ilustrē vīrieša pašsajūtu — viņš jūtas nevajadzīgs, jo neatbilst ne jauno sieviešu standartiem pēc bagātības, ne savas paaudzes gaidām pēc kopības.
