Andrejs uzlika kapuci, jo cepuri viņš arī, acīmredzot, bija aizmirsis. Viņš nesāka uzprasīties ciemos, kā tas bieži gadās vīriešiem, kuri domā, ka vakariņas uzliek par pienākumu turpinājumam. Viņš vienkārši izsauca man mašīnu, pagaidīja, kamēr tā atbrauks.
– Paldies tev, Lāsma, – viņš teica, atverot man taksometra durvis. – Tu mani šodien izglābi no izsalkuma. Tev ir lieliska gaume.
– Nekautrējies vērsties atkal, – es pasmaidīju.
– Es piezvanīšu rīt? Tikai atradīšu brilles, citādi vēl sajaukšu ciparus, – viņš piemiedza ar aci.
Es braucu mājās un smaidīju kā maza meitene. Zināt, kur ir paradokss? Ja viņš visu vakaru būtu sēdējis ar gudru seju, lasījis ēdienkarti caur lupu, es, visticamāk, būtu ielikusi ķeksīti “kārtējais nūģis” un aizmirsusi par viņu nākamajā dienā. Mūsu tieksme būt ideāliem pazudina jebkādu ķīmiju. Mēs baidāmies no nosodījuma. “A ja nu viņa padomās, ka esmu vecs, ja jau man vajag brilles?”.
Bet viņš nebaidījās izskatīties neideāls. Viņš pārvērta savu vecuma trūkumu par iemeslu kontaktam. Tā ir augstākā pilotāža, pat ja viņš to izdarīja neapzināti. Kad tu pasper soli pretī, atklāj mazu noslēpumu vai vājumu, sarunu biedrs jūtas spiests darīt to pašu. Tas ir emocionālās apmaiņas likums. Tā veidojas tuvība. Nevis uz izrādīšanos, bet uz kopīgiem “kasjakiem”.
Tagad ir pagājis jau pusgads
Mēs dzīvojam kopā. Brilles viņš, starp citu, joprojām pastāvīgi aizmirst, tās mums mētājas pa visu dzīvokli: vannas istabā, virtuvē, mašīnā. Reizēm mēs ieejam veikalā, un viņš atkal uztaisa to bezpalīdzīgo seju: “Lāsma, paskaties piena derīguma termiņu, es neredzu”. Un es skatos, mani tas nebesī. Tieši otrādi, tajā brīdī es jūtu, ka esmu viņam vajadzīga.
Bet to vakaru mēs bieži atceramies. Viņš joko, ka tas bijis viņa viltīgais plāns, lai pārbaudītu manu saimnieciskumu un spēju pieņemt lēmumus krīzes situācijā. Es atjokoju, ka man vienkārši kļuva žēl kaķēna. Bet patiesībā tas aizmirstais briļļu futrālis mūsu attiecībām izdarīja vairāk nekā simtiem rožu pušķu. Tas deva mums iespēju būt īstiem jau no pirmās minūtes.
Es te domāju, cik attiecību nav izveidojušās tikai tāpēc, ka kāds pabaidījās pateikt: “Es neredzu” vai “Es aizmirsu maku”? Mēs būvējam sienas no savas krutuma, bet pēc tam brīnāmies, kāpēc aiz šīm sienām ir tik vientuļi un auksti. Varbūt ir laiks reizēm aizmirst savas “brilles” mājās?
(stāsta pirmā daļa raksta pirmajā lapā – SPIED ATPAKAĻ)
