Es atvadījos no Arta ceturtdienā. Dienas gaisma bija dīvaini saulaina kā novembra beigām — ar zemu, bālu spīdumu, no kura viss apkārt šķita izmazgāts un bez dzīvības. Zeme kapsētā jau bija sasalusi
Zemes pikuči, ko es metu uz atvadām, dobji atsitās pret koku, kā akmeņi. Šī skaņa joprojām skan man ausīs. Beigu skaņa. Atgriezusies tukšajā mājā nomalē, es apsēdos pie galda un sēdēju nekustīgi. Viss te atgādināja par viņu. Viņa vilnas šalle, nomesta uz krēsla atzveltnes, nepabeigtais koka grebums uz darba galda, tikko manāmais dūmainās māla un skuju smaržas pieskāriens, kas šķita uzsūcies sienās uz visiem laikiem.
Mēs šeit nodzīvojām divdesmit piecus gadus. Divdesmit piecus gadus smieklu, apskāvienu un kopīgas klusēšanas. Tagad bija palicis tikai klusums. Viņš nodzisa trīs dienu laikā. Kļuva arvien caurspīdīgāks, it kā viņu no šīs pasaules izskaloja. Pirmā nedēļa pēc atvadām pagāja kā miglā. Un tieši pēc nedēļas, arī ceturtdienā, kad aiz logiem sāka krēslot violetas, mitras krēslas, pie durvīm pieklauvēja. Uz lieveņa stāvēja Artis.
Tajā pašā pelēkajā uzvalkā, kurā es viņu biju apģērbusi. Tikai uzvalks bija tīrs, un viņš izskatījās stiprs. Vaigi sārti, acis skaidras. Mana pirmā doma bija neprātīga, satriecoša — doma par brīnumu.
— Arti… — es iečukstēju.
— Es esmu mājās, Sanita, — viņš teica.
Tā bija viņa balss, bet skaņa… tā bija pārāk skaļa, pārāk dobja. Tā nenāca no viņa, bet it kā dzimtu uzreiz visur, piepildot gaisu, vibrējot kā zvana skaņa. It kā atbalss, kas ieradusies pirms paša vārda.
Viņš iegāja mājā un apsēdās savā krēslā pie loga. Visu to nakti es neaizvēru acis. Viņš sēdēja pilnīgi taisns, nekustīgs, un raudzījās tumšajā stiklā. Viņš negulēja.
Es izmisīgi gribēju ticēt, ka tas ir mans Artis. Dienām viņš vienkārši sēdēja mājā. Viņš bija vēss kā akmens un smaržoja nevis pēc dūmaina māla, bet pēc mitras zemes un sapuvušām lapām. Viņš atcerējās visu, ko atcerējās Artis, bet atcerējās kā mašīna — bez jūtām, bez smiekliem.
Ar nakts iestāšanos viņā parādījās nemiers. Trešajā naktī viņš aizgāja. Es viņam klusi sekoju. Pie mūsu dārza malas, tur, kur tas robežojās ar melno mežu, viņš stāvēja un raudzījās biezoknī. Viņš nebija viens. No tumsas iznāca vēl trīs. Viņi “sarunājās”, apmainoties ar dobjām, vibrējošām skaņām, kas atgādināja dīvainu, korāli līdzīgu dziedājumu.
Es devos pie Irmīnes, tantiņas, kurai bija gandrīz simts gadu. Izstāstīju viņai visu. Viņa klausījās klusēdama, skatīdamās uz mani ar izbalējušām, bet skaidrām acīm.
— Slikti tev klājas, — viņa beidzot teica. — Dažreiz, kad cilvēkam iepatīkas Melnais mežs, tas viņu sāk saukt. Klusi, čukstus. Cilvēks nīkuļo, izdziest, bet citi tikai rokas plāta. Tas mežs dvēseli pie sevis velk. Kad dvēsele aiziet, mežs tukšajā vietā savu atbalsi ieliek. Lai tam, kas sēro, nav tik sāpīgi. Mežs tavu Arti sauca, bet tev atstāja lelli.
— Ko man darīt? — es iečukstēju.
— Ko te darīsi? Vari dzīvot ar viņu. Lelle viņš rāma. Ja nekaitini, sliktu nedarīs. Bet vari arī padzīt. Tik tev viņu būs jāatrauj no sevis. Pa īstam.
Es atgriezos mājās. Tajā naktī es atkal devos viņam pakaļ. Pie meža malas viņu gaidīja tie paši trīs. Un mēness gaismā es viņus pazinu. Tas bija Zintis, kas pavasarī pazuda dīķī. Un dvīņu māsas no kaimiņu ciema, kas pirms diviem gadiem…
Lasi vēl: Pieci LED lampu trūkumi – vai patiešām ekonomiskas un tik ļoti noderīgas
Nakts pirms mana lēmuma bija pēdējais piliens. Es sēdēju pie galda, bet viņš, kas līdz tam bija tikai klusa ēna, pēkšņi piecēlās no krēsla un pienāca pie manis. Apstājās tik tuvu, ka es sajutu slapja sūna smaržu.
— Nāc ar mani, — viņa dobjā balss sacīja. — Tur ir labi. Tur visi mūsējie.
Viņš izstiepa pret mani savu auksto roku. Tas nebija pavēle. Tas bija aicinājums. Aicinājums doties uz to kluso, bez vārdu deju meža malā. Aicinājums kļūt par tādu pašu tukšu, dobju čaulu. Es atkāpos, un viņš, seju nemainot, atkāpās un atkal apsēdās savā krēslā. Bet tagad es zināju. Šī lelle nebija tikai pasīva piemiņa. Tā bija lamatas. Ēsma.
Apņēmība atnāca nākamajā rītā. Auksta apņēmība. Man viņš bija jāatlaiž. Vakarā, kad viņš, kā parasti, sēdēja savā krēslā, es nostājos viņa priekšā.
— Tu neesi Artis, — es teicu, skatoties viņa skaidrajās, tukšajās acīs. — Tu esi manas ilgas. Tu esi viņa piemiņa, bet tu neesi viņš. Un es vairs tā nevaru.
Es piegāju pie vecā lādes. Izņēmu viņa kāzu uzvalku, šķipsnu viņa matu, viņa vēstules. Visu, kas bija piepildīts ar viņa īsto siltumu. Es visu to saliku uz grīdas, istabas vidū.
— Es viņu mīlu, — teicu, vēršoties nevis pie lelles, bet tukšumā. — Un tāpēc es viņu atlaižu. Un tevi es atlaižu kopā ar viņu.
Es aizdedzināju vecās vēstules stūri ar sērkociņu. Tajā brīdī, kad uguns iedegās, ēna krēslā nodrebēja. Viņa dobjā, visaptverošā balss izlauzās ārā, bet tas vairs nebija saprātīgs skaņojums — tikai dūkoņa, kā pārplīsušas stīgas skaņa. Viņš piecēlās. Viņa aprises sāka izgaist, kļūt caurspīdīgas. Viņš raudzījās ugunī, kurā dega mana pagātne, un lēni devās uz durvīm. Viņš slīdēja gaisā, zaudējot formu, pārvēršoties dūmu stabā, kas smaržoja pēc meža un trūdējuma. Viņš izplūda aiz sliekšņa un izzuda nakts tumsā.
Es paliku viena, istabas vidū, skatoties uz izdegošo manu atmiņu ugunskuru. Mājā vairs nesmaržoja pēc meža. Bija atgriezusies pelnu un vecas, apdzīvotas mājas smarža. Klusums atkal bija apdullinošs. Bet tas bija cits klusums. Tīrs, rūgts zaudējuma klusums.
Es apsēdos uz grīdas un pirmo reizi šajā nedēļā sāku ļaut sev vaļu. Un tur bija arī atvieglojums. Es atkal biju viena. Bet es biju brīva. Un es zināju, ka tagad spēšu pārdzīvot šo ziemu. Un visas ziemas, kas man vēl palikušas. Es saprotu, ka viņš bija manas iedomas, bet es šīs iedomas biju iztēlojusies tik reāli, ka savādāk nevarēju. Atvadas ir lieta, ar ko pašam jātiek galā.
