Es sēdēju pie galda, bet viņš, kas līdz tam bija tikai klusa ēna, pēkšņi piecēlās no krēsla un pienāca pie manis. Apstājās tik tuvu, ka es sajutu slapja sūna smaržu.
— Nāc ar mani, — viņa dobjā balss sacīja. — Tur ir labi. Tur visi mūsējie.
Viņš izstiepa pret mani savu auksto roku. Tas nebija pavēle. Tas bija aicinājums. Aicinājums doties uz to kluso, bez vārdu deju meža malā. Aicinājums kļūt par tādu pašu tukšu, dobju čaulu. Es atkāpos, un viņš, seju nemainot, atkāpās un atkal apsēdās savā krēslā. Bet tagad es zināju. Šī lelle nebija tikai pasīva piemiņa. Tā bija lamatas. Ēsma.
Apņēmība atnāca nākamajā rītā. Auksta apņēmība. Man viņš bija jāatlaiž. Vakarā, kad viņš, kā parasti, sēdēja savā krēslā, es nostājos viņa priekšā.
— Tu neesi Artis, — es teicu, skatoties viņa skaidrajās, tukšajās acīs. — Tu esi manas ilgas. Tu esi viņa piemiņa, bet tu neesi viņš. Un es vairs tā nevaru.
Es piegāju pie vecā lādes. Izņēmu viņa kāzu uzvalku, šķipsnu viņa matu, viņa vēstules. Visu, kas bija piepildīts ar viņa īsto siltumu. Es visu to saliku uz grīdas, istabas vidū.
— Es viņu mīlu, — teicu, vēršoties nevis pie lelles, bet tukšumā. — Un tāpēc es viņu atlaižu. Un tevi es atlaižu kopā ar viņu.
Es aizdedzināju vecās vēstules stūri ar sērkociņu. Tajā brīdī, kad uguns iedegās, ēna krēslā nodrebēja. Viņa dobjā, visaptverošā balss izlauzās ārā, bet tas vairs nebija saprātīgs skaņojums — tikai dūkoņa, kā pārplīsušas stīgas skaņa. Viņš piecēlās. Viņa aprises sāka izgaist, kļūt caurspīdīgas. Viņš raudzījās ugunī, kurā dega mana pagātne, un lēni devās uz durvīm. Viņš slīdēja gaisā, zaudējot formu, pārvēršoties dūmu stabā, kas smaržoja pēc meža un trūdējuma. Viņš izplūda aiz sliekšņa un izzuda nakts tumsā.
Es paliku viena, istabas vidū, skatoties uz izdegošo manu atmiņu ugunskuru. Mājā vairs nesmaržoja pēc meža. Bija atgriezusies pelnu un vecas, apdzīvotas mājas smarža. Klusums atkal bija apdullinošs. Bet tas bija cits klusums. Tīrs, rūgts zaudējuma klusums.
Es apsēdos uz grīdas un pirmo reizi šajā nedēļā sāku ļaut sev vaļu. Un tur bija arī atvieglojums. Es atkal biju viena. Bet es biju brīva. Un es zināju, ka tagad spēšu pārdzīvot šo ziemu. Un visas ziemas, kas man vēl palikušas. Es saprotu, ka viņš bija manas iedomas, bet es šīs iedomas biju iztēlojusies tik reāli, ka savādāk nevarēju. Atvadas ir lieta, ar ko pašam jātiek galā.
