Mājas solis ir kā skābeklis – kamēr tas ir, neviens to nepamana, bet, tiklīdz tas pazūd, iestājas smagums. Septiņus gadus mana mīlestība tika mērīta tīros kreklos un mirdzošās izlietnēs, līdz kādā pirmdienā es nolēmu kļūt par spoku pati savās mājās.
Tas bija klusais eksperiments: cik dienas nepieciešams, lai pašsaprotamais pārvērstos par nepanesamo? Pirmdiena sākās kā vienmēr – ar tējkannas svilpienu uz plīts un kafijas smaržu, ko biju paspējusi uzvārīt, kamēr viņš vēl baudīja rīta miegu. Tikai šoreiz pēc brokastīm šķīvis ar drupatām palika uz galda, bet es, pirmo reizi septiņu laulības gadu laikā, pagāju garām izlietnei neapstājoties. Otrdiena nesa papildinājumu: brokastu traukiem pievienojās netīra panna no vakariņām, pāris tases ar kafijas biezumiem un šķīvis, ko viņš pēc uzkodas bija atstājis uz dīvāna.
Trešdiena – un viņš, ejot garām virtuvei, iepleta acis, it kā izlietne būtu pārvērtusies par melno caurumu, kas piesaista skatienus. Ceturtdiena dāvāja pirmo jautājumu, kas tika pasviests starp mums kā nejauši nomests nazis: “Bet kad tu taisies novākt šo visu nekārtību?” – taču es tikai paraustīju plecus, turpinot lasīt grāmatu. Piektdiena kļuva par vārīšanās punktu, kad, paskatījies uz iespaidīga izmēra trauku kalnu, viņš pēkšņi pajautāja:
– Vai tad mums mājkalpotāja uzteica darbu?
Nogurums no neredzamā darba uzkrājās nevis dienām vai nedēļām, bet gadiem – kā putekļi zem dīvāna, kurus visi redz, bet neviens neslauka. Atmiņas par to, kad pēdējo reizi biju ēdusi siltas pusdienas, sajaucās ar atmiņas par to, kad pēdējo reizi klusēju, norijot aizvainojumu. Pēdējais piliens nebija nekāds grandiozs konflikts, bet gan parasts vakars, kad es, atgriežoties no darba, sastapu viņu pie datora tajā pašā pidžamā, kurā viņš bija pamodies, bet izlietnē – trauku kalnu no aizvakardienas.
– Es taču nepaspēju, – viņš noteica, nenovēršot skatienu no ekrāna, un šajos vārdos es sadzirdēju nevis attaisnojumu, bet paviršu teikumu. Spriedumu manai neredzamībai.
Lēmums nobrieda nevis emociju uzplūdā, bet ar aukstu zinātnieka aprēķinu, kurš vēro eksperimentu. Es sapratu: ja mans darbs netiek pamanīts, kad tas ir, lai to sajūt tad, kad tā nav. Nekādu skaļu vārdu, nekādu ultimātu – tikai klusums, ko aizpilda ierasto darbību trūkums.
Pirmdiena pagāja pilnīgā mēmumā. Es gatavoju kā parasti, bet pēc ēšanas katrs atstāja savus traukus tur, kur maltīte tika pabeigta. Viņš pat nepamanīja, ka viņa šķīvis ar drupatām mētājas uz galda līdz vakaram, līdz es to ieliku izlietnē – nenomazgājot, bet vienkārši pārliekot, lai tas netraucē. Otrdiena pielēja eļļu ugunij: brokastu šķīvim pievienojās vakara panna, pāris tases ar kafijas aplikumu un uzkodu šķīvis. Viņš gāja garām, ik pa laikam pametot skatienu uz augošo konstrukciju, taču klusēja, it kā tas būtu laikmetīgās mākslas eksponāts, kuru nav pieņemts komentēt.
Trešdiena lika viņam apstāties pie ieejas virtuvē, metot līkumu, lai nesaskartos ar izlietni skatieniem. Es pamanīju, ka viņš sāka ēst augļus bez šķīvja un dzert kafiju no vienas un tās pašas tases, kuru pats rūpīgi mazgāja, paslēpies aiz stūra. Ceturtdiena atnesa pirmo jautājumu, kas gaisā tika pasviests ar cerību uz ātru atbildi:
– Bet kad tu taisies novākt? – taču es tikai pacēlu acis no grāmatas, paraustīju plecus un atgriezos pie lasīšanas, atstājot jautājumu karājamies starp mums kā putekļainu zirnekļu tīklu.
Lasi vēl: Pieņēmām pie sevis noklīdušu kucēnu, bet par vēlu sapratām, ka tas it nemaz nav suns
Neredzamā kalpa sindroms
Gadiem ilgi es biju bijusi mājas gariņš. Es biju tā, kas maģiski atjaunoja tualetes papīra krājumus, kura zināja, kurā atvilktnes stūrī meklēt pazudušas zeķes, un kura nodrošināja, ka ledusskapis nekad neizskatās pēc tukša tuksneša. Tas nebija grūti, sākumā pat patīkami – rūpēties par cilvēku, kuru mīli. Taču mīlestība bez atgriezeniskās saites pārvēršas par servisu. Un servisu cilvēki mēdz uztvert kā pašsaprotamu infrastruktūru, līdzīgi kā elektrību vai ūdeni.
Kad elektrība pazūd, mēs dusmojamies uz “Latvenergo”, nevis aizdomājamies, cik sarežģīts ir process, lai gaisma vispār degtu. Tāpat bija ar manu vīru Mārtiņu. Viņš neredzēja procesu, viņš redzēja tikai gala rezultātu: gludas bikses, siltas vakariņas un kārtību. Viņš uzskatīja, ka māja “pati sevi uztur”, kamēr viņš nodarbojas ar “lielajām lietām” – darbu, karjeru un savu brīvo laiku.
Sestdienas rīts un pirmais lūzums
Sestdienas rīts atnāca ar aukstu klusumu. Parasti šajās dienās es cēlos agrāk, lai izceptu pankūkas. Smarža parasti piepildīja visu māju, un Mārtiņš nāca uz virtuvi smaidīgs un izsalcis. Šoreiz es paliku gultā. Es klausījos, kā viņš grozās, kā aiziet līdz virtuvei, kā nošķindina tējkanna un tad iestājas pauze.
Pauze bija gara. Es gandrīz varēju redzēt, kā viņš stāv virtuves vidū, kur vairs nav nevienas brīvas vietas uz darba virsmas. Trauku kaudze bija sākusi “migrēt” uz plīts pusi. Viņš atgriezās guļamistabā. – Mums nav nevienas tīras tases, – viņš pusčukstus teica, it kā paziņotu par dabas katastrofu. – Es zinu, – es mierīgi atbildēju, neatverot acis. – Es tās visas lietoju nedēļas laikā. Viņas ir izlietnē. – Bet ko man darīt? – To, ko dara pieauguši cilvēki, kad viņiem vajag tīru tasi. Nomazgā.
Viņa sejas izteiksme bija neaprakstāma. Tas nebija dusmas, tas bija apjukums. Viņš nezināja, kur atrodas sūklis (tas bija paslēpts zem trauku kalna) un kur beidzas “mana” atbildība un sākas “mūsu” kopīgā telpa. Tajā rītā viņš pirmo reizi septiņu gadu laikā nomazgāja divas tases. Tikai divas. Savu un manu.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
