Eksperimenta otrā puse: Veļas kalns
Ja virtuve bija kaujas lauks, tad vannasistaba kļuva par noliktavu. Es pārtraucu vākt viņa izmētātās drēbes. Zeķes, kas iepriekš maģiski pazuda no grīdas un parādījās tīras atvilktnē, tagad sāka veidot savdabīgas “salas” dzīvojamā istabā. Viņš mēģināja tās ignorēt, kāpjot tām pāri, it kā tās būtu neredzamas.
Līdz otrdienai viņam beidzās tīrie krekli. – Klau, vai tu neesi redzējusi manu zilo kreklu? Man šodien ir svarīga sapulce, – viņš sauca no guļamistabas, izmisīgi rakājoties pa tukšajiem plauktiem. – Tas ir veļas grozā. Apakšā, – es atteicu, gatavojoties darbam. – Bet kāpēc tas nav izmazgāts? – Tāpēc, ka veļas mašīna pati neprot paņemt drēbes un tās tur ielikt. Un es nolēmu, ka turpmāk katrs rūpēsies par savu apģērbu pats.
Tas bija brīdis, kad es redzēju pirmo patieso panikas dzirksteli viņa acīs. Viņš nekad nebija ieslēdzis veļas mašīnu. Viņš nezināja, kurā nodalījumā lej mīkstinātāju un kurā ber pulveri. Tajā rītā viņš aizgāja uz darbu nedaudz saburzītā džemperī, izskatoties pēc cilvēka, kurš tikko pārdzīvojis nelielu kuģa avāriju.
Emocionālā izolācija
Būtiskākais šajā eksperimentā nebija netīrie trauki vai saburzīti krekli. Tas bija klusums. Es pamanīju, cik ļoti mūsu sarunas iepriekš bija balstītas uz manu pakalpojumu sniegšanu. “Vai vari atnest ūdeni?”, “Vai rīt būs vakariņas?”, “Kur ir mana pase?”. Kad es pārstāju atbildēt uz šiem “servisa” jautājumiem un piedāvāt palīdzību, sarunu tēmas izsīka.
Mēs sēdējām vakaros viens otram blakus, bet starp mums bija nepārvarama siena no netīrām grīdām un neizteiktiem vārdiem. Es sapratu, ka esmu pati viņu tādu izaudzinājusi – kā bērnu, kuram nekas nav jādara. Es biju vainīga ne mazāk kā viņš. Mana vēlme būt “ideālajai sievai” bija nogalinājusi viņa spēju būt par partneri.
Piektdienas kulminācija
Piektdiena kļuva par dienu, kad vienaldzības maska nokrita. Viņš ienāca virtuvē, apstājās, cieši raugoties uz kaudzi, kas bija sasniegusi iespaidīgus izmērus, un pēkšņi, it kā atklājis lielu noslēpumu, noteica:
– Vai tad mums mājkalpotāja uzteica darbu?
Viņa balsī nebija dusmu – tajā bija naivs patiesums, kurš pirmo reizi ieraudzījis, ka mamma dāvanas 8. martā nesaņem tāpat vien. Es pacēlu acis, paskatījos uz viņu un pirmo reizi visas nedēļas laikā pasmaidīju – nevis priecīgā smaidā, bet tajā, kāds mēdz būt speciālistiem, kad tie paziņo neiepriecinošu ziņu.
– Mārtiņ, – es mierīgi teicu, noliekot grāmatu malā. – Mums nekad nav bijis mājkalpotājas. Tev bija sieva, kura to visu darīja, jo mīlēja tevi. Bet tu sāki uzskatīt, ka tas ir mājas “noklusējuma iestatījums”. Es neesmu mēbele. Es neesmu fons tavai dzīvei.
Tajā vakarā mēs pirmo reizi ilga laika gaitā sarunājāmies nevis par bērniem, nevis par rēķiniem, bet par to, kas notiek ar mums. Viņš teica, ka nebija pamanījis, cik ļoti pieradis pie klusuma, ko es radīju ar savām rokām. Viņš atzinās, ka sākumā domājis – es vienkārši esmu sliktā garastāvoklī vai mēģinu viņu sodīt. Tikai nedēļas beigās viņš saprata, ka šis “haoss” ir tas, ko es katru dienu novēršu, pirms viņš vispār paspēj to ieraudzīt. Es klausījos un sapratu, ka viņa jautājums par mājkalpotāju nav muļķība, bet gan atmošanās. Rūgta, sāpīga, bet atmošanās.
Ko mēs mācījāmies no haosa?
Nākamajā dienā mēs tīrījām māju kopā. Tas aizņēma četras stundas. Viņš mazgāja traukus (un sūdzējās, cik ļoti sāp mugura), es tīrīju virsmas. Mēs kopā šķirojām veļu un kopā devāmies iepirkties. Tā nebija maģiska izdziedināšanās, bet gan sākums.
Es sapratu, ka “skābeklis” mājās nav tikai tīrība. Tas ir kopīgs ieguldījums. Ja viens cilvēks nes visu nastu, viņš agri vai vēlu sāk ienīst tos, kurus viņš apkalpo. Un tā vairs nav mīlestība.
Mēs ieviesām jaunus noteikumus. Ne tādus, kas rakstīti uz papīra ar soda punktiem, bet iekšēju vienošanos:
Pamanīt darbu. Pateikt “paldies” par vakariņām nav grūti, bet tas maina visu sajūtu.
Dalīta atbildība. Katram ir savas zonas, bet neviens nav “galvenais apkopējs”.
Komunikācija pirms sprādziena. Ja es jūtos nogurusi, es to saku uzreiz, nevis gaidu, kad sakrāsies septiņu gadu aizvainojums.
Dzīve pēc “Lielā streika”
Mēs neaizgājām katrs savu ceļu. Bet arī nepalikām tādi paši kā iepriekš. Šī nedēļa kļuva par atskaites punktu jaunām attiecībām, kurās mans darbs pārstāja būt neredzams, bet viņa līdzdalība – izvēles iespēja. Tagad, kad Mārtiņš redz netīru krūzi, viņš vairs negaida, ka “mājas gariņš” to aiznesīs. Viņš zina, ka māja ir mūsu abu spogulis.
Patiesība ir tāda, ka klusais protests darbojas tikai tad, kad abi ir gatavi sadzirdēt klusumu. Dažreiz ir nepieciešams ļaut visam sabrukt, lai saprastu, uz kādiem pamatiem māja vispār turas. Un mūsu pamati tagad ir kļuvuši daudz stiprāki, jo mēs beidzot redzam viens otru – nevis kā funkcijas, bet kā cilvēkus.
Mīlestība nav tikai vārdi. Mīlestība ir arī tas, kurš šovakar iznesīs miskasti un kurš nomazgās pannu pēc vakariņām. Un, ticiet man, kopā mazgāti trauki reizēm satuvina vairāk nekā dārgas vakariņas restorānā, kur kāds cits novāc jūsu galdu.
