Seši gadi. Divi tūkstoši simt deviņdesmit dienas. Tieši tik daudz laika bija nepieciešams Annai, lai sakrātu summu, kas bija piestiprināta pie sienas viņas mazajā studijas tipa dzīvoklītī – ielīmēta plakāta vidū ar idilliska lauku mājas attēlu
Tas nebija tikai plakāts. Tā bija karte, pēc kuras viņa vadījās katrā savā solī. Katrs atteikums no rīta kapučīno, katra liekā nakts maiņa, katra izlaista izpārdošana viņas mīļākajā veikalā.
Māja uz plakāta bija divstāvu, no siltas, medus toņa koksnes, ar plašu verandu, apvītu ar mežvīnu, un trim ābelēm dārzā. Tieši trim. Anna pat zināja to šķirnes: “Baltā dzidrā” – vasaras saldumam, “Antonovka” – aromātiskam ziemas ievārījumam, un “Kanēļa svītrainā” – vienkārši tāpēc, ka šis nosaukums bija skaists, vecs un atgādināja bērnību pie vecmāmiņas laukos.
Šie seši gadi pagāja zem pilnīgas taupības zīmes. Viņas dzīve atgādināja šaha partiju, kur katrs cents bija kā zīme, kuru vajadzēja aizvest līdz dāmai. Viņa strādāja par grāmatvedi nelielā firmā, bet vakaros un brīvdienās pelnīja papildus, mācot skolēniem matemātiku. Viņas garderobi veidoja daži pamata apģērbi, pusdienas viņa nesa līdzi no mājām, bet atvaļinājums bija abstrakts jēdziens, aizstāts ar mēbeļu un stādu katalogu pētīšanu.
Visu šo laiku viņas māte, Valentīna, tikai kratīja galvu. “Anna, dzīve iet garām. Tev jau trīsdesmit, bet tu dzīvo kā meitēns. Nopērc beidzot sev normālu mēteli, aizbrauc uz Turciju. Nauda ir? Ir! Bet tu krāj uz kaut kādu nesasniedzamu sapni.” Māsa, piecus gadus jaunāka, atbalstīja māti: “Mēs ar Igoru paņēmām kredītu, dzīvojam un ne bēdu zinām. Maksā pamazām – un jau dzīvo kā cilvēks. Bet tu visu gaidi savu ideālu.” Igors, māsas vīrs, cilvēks ar ātrām acīm un lēnu runu, parasti klusēja, tikai grozīdams dārgo aproci uz rokas.
Anna tikai atmeta ar roku. Viņi to nesaprata. Viņai šī māja nebija tikai īpašums. Tā bija patvērums no dzīves haosa, no vientulības, ko viņa tik rūpīgi slēpa aiz savaldības un neatkarības maskas. Tā bija iespēja uzbūvēt savu pasauli pēc saviem noteikumiem, kur smaržotu pēc ābolu pīrāga un pļautas zāles, nevis pēc biroja mapēm un svešām problēmām.
Un, lūk, šī diena beidzot bija pienākusi. Pēdējais maksājums bija pārskaitīts. Atslēgas – īstas, smagas, misiņa – gulēja viņas somiņā, klakšķēdamas pret gurnu ar katru soli. Viņa brauca ārpus pilsētas uz zemesgabalu, kuru bija izvēlējusies pirms trim gadiem, kad vēl tikai nopirka tukšu lauku. Kopš tā laika viņa tur brauca katru nedēļas nogali, vērodama, kā aug viņas sapņa sienas. Celtniecības firma strādāja precīzi, pēc grafika. Viss bija pabeigts. Šodien – pārvākšanās diena.
Viņa brauca ar savu veco, bet uzticamo ārzemju auto, ko bija nopirkusi pirms pieciem gadiem. Bagāžniekā grabēja čemodāns ar pašām nepieciešamākajām lietām, kaste ar tējkannu un krūzītēm, un “Antonovkas” stāds, ko viņa rūpīgi veda, lai iestādītu to jau šovakar – pirmajā vakarā savā jaunajā dzīvē.
Viņa jutās kā putns būrī, kad viņa nogriezās no asfalta uz grants ceļu, kas veda uz viņas īpašumu. Saule spīdēja spoži, putni dziedāja. Viss bija ideāli. Viņa jau iztēlojās, kā atvērs durvis, ies cauri tukšām, pēc koka smaržojošām telpām, izies uz verandas un ieelpos gaisu, kas no šī brīža piederēs tikai viņai. Taču, kad aiz pagrieziena parādījās viņas māja… Kaut kas nebija kārtībā. Uz verandas, uz viņas verandas, stāvēja divi pīti krēsli un galds. Uz logiem karājās viegli aizkari. Bet pie vārtiem – pastkaste ar neskaidri salasāmiem burtiem.
“Droši vien strādnieki,” – vāri nodomāja Anna, bet iekšā juta nemieru. Viņa strauji nobremzēja, izkāpa no mašīnas un gandrīz skrēja pie vārtiņiem. Tie nebija aizslēgti. Uz mājas sliekšņa viņa apstājās, nespēdama pakustēties. No atvērtā otrā stāva loga skanēja mūzika. Dziesma, ko tik ļoti mīlēja māsa.
Anna lēni, it kā sapnī, pacēla roku un nospieda durvju zvana pogu. Ieskanējās patīkams, melodisks zvans. Soļi. Durvis atvērās. Uz sliekšņa stāvēja māsa. Savās mīļākajās rozā čībās zaķu formā. Čībās, ko Anna bija nopirkusi sev pagājušajos Ziemassvētkos.
“Anna?” – pārsteigta iesaucās māsa, iepletusi rokas. Viņas sejā bija neviltots izbrīns. “Ko tu te dari?” Anna nespēja izdvest ne vārda. Viņa skatījās pāri māsas plecam dziļāk mājā. Dzīvojamajā istabā stāvēja liels ādas dīvāns, televizors ar milzīgu ekrānu, uz grīdas – mīksts paklājs. Viss bija jauns, dārgs. Un viss – svešs.
“Es… es pārvācos,” – beidzot izspieda Anna. Viņas balss skanēja aizsmakusi un nedroša. No viesistabas iznāca Igors. Dārgā halātā, ar planšeti rokās. “Anna? Pārsteigums. Mēs domājām, tu jau zini.”
“Zinu ko?” – Annas balsī parādījās tērauda notis. “Ko jūs šeit darāt? Tā ir mana māja.”
Māsa iesmējās, bet viņas smiekli bija nervozi un piespiesti. “Anna, tu ko? Tā ir mūsu māja. Mēs to nopirkām.”
“Ko?.. Kā?..”
“Nu, mamma visu nokārtoja,” – teica Igors, pienākdams tuvāk. Viņa acīs bija dīvains žēluma un triumfa sajaukums. “Viņa zināja, ka tu viena tādu ēku nepavilksi. Finansiāli. Bet mums bija šauri tajā mūsu dzīvoklī. Tā nu viņa piedāvāja mums izpirkt tavu būvi. Mēs samaksājām pilnu summu. Nauda atrodas pie mammas kontā. Nāc, parādīsim čeku.”
Anna atkāpās. “Mamma?..” Mamma zināja par katru viņas atlikto tūkstoti, par katru bezmiega nakti, par katru sapni. Viņa bija tā, kurai Anna zvanīja, kad bija visgrūtāk, un stāstīja, kā dzers tēju uz savas verandas.
“Jā, mamma,” – apstiprināja māsa, un viņas balsī bija kāda nots, kuru viņa tūlīt mēģināja noslāpēt ar pārliecības uzplūdumu. “Viņa visu darīja tavā labā. Lai tu nesalūztu. Nauda tev paliks, dzīvo mierīgi, nopērc sev labāku dzīvokli. Bet mēs te iekārtosimies. Mums jau tik daudz plānu!”
Anna vairs neklausījās. Viņa pagriezās un, gandrīz neko neapzinādamās, gāja uz mašīnu. Viņa apsēdās pie stūres, aizvēra durvis un nolaida pieri uz stūres. Viņa aizbrauca pie mātes. Tā dzīvoja vecā divistabu dzīvoklī pilsētas nomalē, kur bija uzaugušas abas meitas. Valentīna atvēra durvis ar izteiksmi, it kā viņu gaidītu. Uz galda viesistabā jau stāvēja tējkanna un viņas mīļā ķiršu ievārījuma burciņa.
“Nu, redzēji?” – bez ievada jautāja māte. Viņas seja bija mierīga, pat apmierināta.
“Mamma… ko tu esi izdarījusi?” – čukstēja Anna, apsēžoties uz krēsla.
“Es tevi izglābu no pašas sevis, meitiņ! Seši gadi! Ne dzīves, ne prieka. Es skatījos uz tevi, un nevarēju vairs. Bet māsai ar Igoru… viņiem grūti. Kredīts viņus nospiež. Un te – tāda iespēja – gatava māja. Es tikai visu savienoju. Tu saņemsi savu naudu, līdz pēdējam centam. Sēdi uz tās kā suns uz siena. Ir jau laiks dzīvot, nevis krāt!”
Anna klausījās un saprata, ka runā ar cilvēku, kuram ir pilnīgi cita vērtību sistēma. Mātei viņas plāni šķita bezjēdzīgs fanātisms, bet māja – nevis sapņa piepildījums, bet vienkārši “īpašums”, ko var pārdot.
“Tu viltoji dokumentus?” – auksti jautāja Anna.
“Kādus dokumentus? – māte izpleta rokas. – Es tikai pārskaitīju tavus naudas līdzekļus celtniekiem māsas vārdā. Man taču bija tava pilnvara finanšu jautājumos, atceries? Tu pati man to devi, kad pērn brauci komandējumā. Es visu izdarīju likumīgi. Māja ir noformēta uz māsas.”
Pilnvara. Jā, tāda bija. Anna toreiz pat neiedomājās, ka šis dokuments… Viņa piecēlās. Skatījās uz māti – uz šo gados veco sievieti, kas vienmēr sūdzējās, bet tagad izskatījās spēcīga un pilna pārliecības par savu taisnību. Viņa izgāja no dzīvokļa, neatskatoties. Durvis aizvērās ar klusu klikšķi, kas skanēja skaļāk par jebkuru blīkšķi.
Nākamās dažas dienas Anna lavījās starp savu studiju, kur viss atgādināja par sabrukumu, un birojiem. Speciālisti, pie kuriem viņa vērsās, tikai noplātīja rokas. Dokumenti bija kārtībā. Nauda par māju pilnā apjomā bija samaksāta no viņas konta, izmantojot pilnvaru, ko viņa pati bija izdevusi. Faktiski viņa pati, kaut arī netīši, bija pārdevusi māju savai māsai. Stāsts bija tik neticams, ka tajā atteicās ticēt.
“Civillikums ir viņu pusē, Anna, – noguris teica kārtējais speciālists. – Pilnvara ir spēkā. Nauda pārskaitīta. Jūs varat mēģināt apstrīdēt darījumu, pamatojoties uz uzticības ļaunprātīgu izmantošanu, bet… tas ir sarežģīti. Nepieciešami ļoti pārliecinoši pierādījumi, ka jūs neesat devusi piekrišanu. Bet jums ir tikai vārdi pret jūsu pašas mātes vārdiem.”
Viņa zvanīja māsai. Tā sākumā mēģināja taisnoties. “Anna, mēs taču esam ģimene! Mēs varam dzīvot kopā! Māja ir liela. Tu aizņemsi otro stāvu…” Šis piedāvājums bija vistīrākā cinisma virsotne. Anna nometusi klausuli. Viņa sēdēja viena tumsā savā studijā un saprata, ka ir zaudējusi. Sistēma, likums, birokrātija – viss bija to pusē, kas darbojās “pareizi”, lai arī pēc būtības netaisnīgi. Viņai nebija nekā, izņemot savu taisnību. Un ar to bija par maz.
Tieši šajā brīdī, skatoties uz tukšo sienu, no kuras viņa bija norāvusi to pašu plakātu, viņa ieraudzīja nevis savas sapņu mājas attēlu, bet cietoksni, ko viņai bija uzbūvējuši vistuvākie cilvēki. Un no šī cietokšņa bija jāmūk. Nedrīkstēja padoties.
Viņa atcerējās speciālista vārdus: “Nepieciešami pierādījumi.”
Anna bija grāmatvede. Viņas spēks bija skaitļos, dokumentos un sistemātiskumā. Un viņa sāka rīkoties kā grāmatvede, kas veic vissarežģītāko auditu – savas dzīves auditu.
Viņa izvilka visus savus vecos pierakstus, kuros rūpīgi, līdz pēdējam centam, bija fiksējusi savus ienākumus un izdevumus. Viņa atjaunoja visus čekus, visus konta izrakstus par sešiem gadiem. Viņa sastādīja milzīgu tabulu, kur katra mājai atliktā summa bija piesaistīta konkrētam datumam un ienākumu avotam.
Pēc tam viņa sāka vākt pierādījumus saviem nodomiem. Viņa atrada visu savu saraksti ar būvnieku, sākot no pirmā pieprasījuma e-pasta. Izdrukāja mēbeļu katalogus, kuros bija atzīmējusi sev tīkamos modeļus. Viņa pat atrada mākoņkrātuvēs fotogrāfijas no tās pašas zemesgabala vietas, kuras bija uzņēmuši katru mēnesi, fiksējot būvniecības progresu. Dažās bildēs viņa stāvēja līdzās būvuzraugam, apspriežot detaļas.
Viņa atcerējās, ka viņai bija atsevišķa, slepena sarakste ar māti ziņapmaiņas lietotnē. Tā, kurā viņa dalījās ar vissirsnīgākajām domām par māju. Anna to nekad nebija dzēsusi. Viņa pārskatīja to līdz pašam sākumam. Un atrada. Balss ziņas, kurās viņa, pilna entuziasma, stāstīja: “Mamm, iedomājies, šodien noliku vēl piecus tūkstošus! Tas no nakts privātstundām. Bet nekas – drīz man būs sava guļamistaba otrajā stāvā, ar logu uz dārzu!” Vai arī: “Šodien skatījos katalogu, atradu ideālu izlietni virtuvei. Dārgāka, bet līdz vasarai sakrāšu.”
Mātes atbildes bija daiļrunīgas: “Anna, nepārcenties tik ļoti”, “Labāk būtu aizbraukusi atpūsties”, “Dzīve ir tikai viena”. Agrāk Anna to lasīja kā rūpes. Tagad viņa tajā saskatīja slēptu plānu. Taču viņai nebija paša galvenā pierādījuma. Tieša sazvērestības apliecinājuma.
Un tad viņai palīdzēja gadījums. Precīzāk – Igora pašpārliecinātība. Viņš, uzskatīdams, ka uzvara ir galīga, un gribēdams palielīties, ievietoja sociālajos tīklos videoklipu – ekskursiju pa viņu jauno māju. Māsa to filmēja ar telefonu. Viņi gāja pa istabām, smējās, un Igors komentēja: “Te būs viesistaba, šeit televizors pie sienas… Un te, skaties, veranda, kur audzēsim puķes… Un, lūk, vieta tām pašām ābelēm, par kurām Anna tik ļoti sapņoja. Žēl, nav lemts.”
Dzirdot savu vārdu un vārdus par “ābelēm”, Anna saprata – tas ir tas. Tieši, nepārprotami atzīšanās. Viņi zināja par viņas sapni. Viņi zināja viņas plānus sīkumos. Un viņi tos piesavinājās sev. Viņa saglabāja šo video. Tas kļuva par galveno eksponātu viņas pierādījumu kolekcijā. Sakārtojusi visu kopā – finanšu hroniku, saraksti, fotogrāfijas, Igora video – Anna devās pie jauna speciālista, jauna un ambicioza vīrieša vārdā Dāvis. Viņš viņu uzklausīja, pārskatīja biezo dokumentu mapi.
“Šis… šis izskatās ne tikai pēc krāpniecības. Šis ir lieta par morālā kaitējuma nodarīšanu milzīgā apjomā. Viņi ne tikai atņēma jums māju. Viņi nozaga jūsu ticību cilvēkiem.” Dāvis uzņēmās lietu. Liet tika ierosināta ne tikai par darījuma atzīšanu par spēkā neesošu, bet arī par morālā kaitējuma atlīdzināšanu.
Process bija garš un smags. Māsa un Igors ar sava speciālista palīdzību centās pierādīt, ka rīkojušies likuma ietvaros, ka Anna pati “faktiski piekritusi” darījumam, tikai nav to izteikusi tieši. Valentīna sniedza liecības, cenšoties sevi attēlot kā labdari, kas glābj meitu.
Taču, kad Dāvis sāka iesniegt pierādījumus, aina sāka kļūt skaidra. Viņš izveidoja stāstījumu nevis par naudu, bet par sapni. Viņš rādīja sarakstes ekrānuzņēmumus, kur Anna apsprieda bērnistabas sienu krāsu, kuras viņai pat nebija. Viņš lasīja viņas ziņas mātei par to, kā viņa iedomājas rītu savā verandā. Un viņš ieslēdza to pašu video ar Igoru.
Kad klusajā zālē atskanēja Igora frāze par “ābelēm, par kurām Anna tik ļoti sapņoja” Igors skatījās grīdā. Valentīna mēģināja kaut ko teikt, ka tas viss izrauts no konteksta, ka viņa vēlējusies tikai labu, bet viņu apturēja. Pārtraukuma laikā Anna izgāja gaitenī. Pie viņas pienāca māte.
“Piedod. Es nedomāju, ka viss tā izvērtīsies. Es taču priekš tevis…”
Anna paskatījās uz viņu. “Es nepiedošu.” klusi teica Anna. “Tu vari teikt, ko gribi, bet tu zināji. Tu zināji, ko man nozīmē šī māja. Un tu apzināti visu to sabojāji. Māsas dēļ. Vienmēr – viņas dēļ.”
Valentīna atkāpās. Spriedums tika pasludināts pēc nedēļas. Mājas pirkuma–pārdošanas darījums tika atzīts par spēkā neesošu, pamatojoties uz uzticības izmantošanu un tā noslēgšanu maldināšanas ietekmē. Māja tika atdota Annai. Māsai un Igoram tika uzlikts pienākums to atbrīvot mēneša laikā. No viņiem piedzina arī ievērojamu summu kā morālā kaitējuma kompensāciju un visas izmaksas.
Lasi vēl: Kā taupīt pensionāram, lai saglabātu dzīves kvalitāti – mana pieredze un ieteikumi
Formāli Anna bija uzvarējusi
Kad viņa pirmo reizi iegāja savā mājā, tā bija tukša. Māsa un Igors bija aizveduši visas savas mēbeles, atstājot tikai atkritumus un rūgtumu. Bet šis tukšums bija skaists. Tas bija godīgs. Anna gāja cauri istabām, viņas soļi atbalsojās dobji. Viņa izgāja verandā. Bija rudens. Koku lapas tālumā krita dzelteniem plankumiem.
Viņa bija viena. Māte ar viņu vairs nerunāja, vainodama, ka viņa “izjaukusi ģimeni dēļ ķieģeļiem”. Māsa sociālajos tīklos ievietoja pompozu ierakstu par to, ka māsa izvēlas “nekustamo īpašumu” ģimenes vietā. Igors atsūtīja vienu īsziņu: “Tu paliksi viena savā pilī. Apsveicu.”
Viņa bija viena. Bet, stāvot uz savas verandas un skatoties uz zemesgabalu, kur pavasarī bija jāstāda trīs ābeles, Anna nejuta vientulību. Viņa juta kaut ko citu. Mieru. Klusumu. Un pārliecību.
Viņa saprata biedējošu patiesību: viņa bija vientuļa visus šos sešus gadus. Viņas ģimene neatbalstīja viņas sapni, viņi to pacieta, kamēr tas bija nekaitīgs fantāzijas tēls, un sabojāja, kad tas kļuva par realitāti. Viņas vientulība nebija cilvēku trūkums apkārt, bet sapratnes un atbalsta trūkums. Un tagad, viņus zaudējot, viņa paradoksālā kārtā šo vientulību bija zaudējusi.
Tagad viņai bija viņas māja. Viņas cietoksnis. Uzcelts ne uz naudas, bet uz viņas gribas, neatlaidības un tiesībām cīnīties par savu. Viņa šo bija uzvarējusi viena. Un šīs zināšanas bija stiprākas par jebkādām ģimenes saitēm.
Viņa iegāja mājā, tajā pašā tukšajā viesistabā, kur kādreiz stāvēja svešs ādas dīvāns. Cauri putekļainajiem logiem ieplūda pēdējais rudens saules stars. Anna izvilka no kabatas to pašu misiņa atslēgu. Viņa to saspieda plaukstā. Tā bija auksta, bet viņas rokā ātri sasilta.
Rīt viņa dosies pēc stādiem. “Antonovka”, “Svītrainais kanēļābols”. Un lai gan tagad ir rudens un stādīt jau ir par vēlu, viņa tos ieraks pagrabā, bet pavasarī, pirmajā siltajā dienā, iestādīs dārzā. Viņa zināja, ka paiet daži gadi, līdz tie dos pirmo ražu. Bet viņa bija gatava gaidīt. Viņai bija laiks. Un viņai bija viņas māja.
