Nopirku māju mazā ciemā Jēkabpils pusē par smieklu naudu. Trīs tūkstoši par labu koka māju ar mazu zemesgabalu. Nekustamo īpašumu aģents bija ieinteresēts par manu piekrišanu — es pat netirgojos. Tikai stāsts izvērtās kā filmā
— Vai esat pārliecināts? — viņš pārjautāja. — Māja ir veca. Vajag remontu. Un arī pārdod steidzami — saimnieki aizbēga, atstāja gandrīz visu. Runā, tur kaut kas nav kārtībā.
— Esmu pārliecināts. Tieši tāda man arī vajadzīga.
Es gribēju sākt no jauna. Tālāk no pilsētas, no cilvēkiem, no atmiņām. Ciems simt piecdesmit kilometru attālumā no galvaspilsētas šķita ideāla vieta. Māja patiešām bija veca. Baļķi aptumšojušies, jumts vietām iegrimis, logi jāmaina. Bet stingra. Pamati veseli, sienas līdzenas.
Un krāsns. Milzīga maizes krāsns aizņēma trešdaļu mājas. Ķieģeļu, ar kaļķi balināta, augšā bija guļvieta. Tāda tipa krāsnis būvēja pirms simts gadiem. Es to apskatīju jau pirmajā dienā. Krāsns durtiņas bija sarūsējušas, bet atvērās. Iekšā bija tīrs — acīmredzot iepriekšējie saimnieki bija rūpējušies. Skurstenis vesels, vilkme laba. Varēja kurināt.
Pirmo nedēļu es tikai tīrīju. Izmazgāju grīdas, logus. No bēniņiem iznesu iepriekšējo saimnieku mantas — salauztas mēbeles, lupatas, konservu burkas. Acīmredzot viņi tiešām bija aizbraukuši steigā, ne visu paņēmuši. Noalgoju vietējo vīru, lai palīdz ar jumtu. Iekārtojos. Krāsni es neaiztiku. Nebija vajadzības — bija augusts, karstums. Gatavoju uz elektriskās plītiņas, ko atvedu no pilsētas.
Bet kaimiņiene — tante Taņa no mājas pretī — visu laiku skatījās uz manu māju savādi. Sāniski, ar galvas mājieniem. Aizgāju pie viņas iepazīties. Viņa mani sagaidīja piesardzīgi.
— Kāpēc tu to māju nopirki? — viņa tieši pajautāja.
— Dzīvošu. Kāpēc?
— Tātad nezini.
— Ko nezinu?
Viņa klusēja. Ielēja tēju no veca porcelāna tējkannas.
— Tā māja… nav laba. Iepriekšējie saimnieki aizbrauca naktī. Atstāja visu, pat mantas. Vienkārši savācās un aizbrauca. Bez paskaidrojumiem.
— Kāpēc?
— Krāsns. Krāsns dēļ. Tur… — viņa apklusa. — Vienkārši krāsni nekurināt. Nemaz. Labāk salsti, bet nekurini.
Es pasmējos.
— Tante Taņa, tās ir māņticības. Krāsns kā krāsns.
— Ne māņticības, — viņa paskatījās nopietni. — Es pati dzirdēju. Naktīs vidū tur kaut kas notika. Briesmīgi. Bet ja iekurina — vēl ļaunāk. It kā kāds atkal atsauktu atmiņas. Nekurini to, dēls. Nevajag.
Es pateicos par tēju un aizgāju. Nolēmu, ka tantuks vienkārši biedē. Ciema ļaudis mīl pasakas stāstīt. Septembrī atnāca aukstums. Naktīs temperatūra nokritās līdz nullei. Elektriskā plītiņa nesildīja — tā domāta gatavošanai, ne apkurei. No šķūņa paņēmu malku — tās bija palicis daudz no iepriekšējiem saimniekiem.
Bija laiks iekurināt krāsni
Es to iekurināju sestdienas vakarā. Ieliku malku, aizdedzināju papīru. Uguns aizdegās viegli. Malka sprakšķēja. Siltums izplatījās pa māju. Sēdēju pie galda, dzēru tēju, lasīju grāmatu. Patīkami — silti, mājīgi, malkas sprakšķēšana nomierināja. Pēc pusstundas sajutu smaržu.
Dīvainu. Ne dūmu, ne koka. Kaut ko citu. Smagu, saldenu. It kā kaut kas sen būtu sadedzis, bet atmiņa par to palikusi ķieģeļos. Neomulīga, smacīga. Sarāvu pieri. Piegāju pie krāsns. Ošņāju. Smaka nāca no turienes. Varbūt putns iesprūdis skurstenī? Atvēru aizbīdni plašāk — lai izvēdinās. Smaka uz mirkli pastiprinājās, pēc tam sāka mazināties.
Pēc divdesmit minūtēm bija pazudusi pavisam. Aizvēru aizbīdni. Nolēmu, ka kaut kas vecajā mūrī sadega — tā gadās. Ap pusnakti aizgāju gulēt. Krāsns jau bija izdzisusi, bet mājā bija silti.
Santehniķa noslēpums – viens piliens kanalizācijā un jūsu kanalizācija vairs neaizsērēs
VIDEO:
Trijos naktī mani pamodināja skaņa. Klusa, stiepta. It kā no apakšas. Atvēru acis. Klausījos. Skaņa atkārtojās. Garāka. It kā kāds sauktu pēc palīdzības. Piecēlos, ieslēdzu telefona lukturīti. Apskatīju istabu. Tukša. Klusums. Es sapratu — tas nāca no krāsns. Piegāju tuvāk. Pieliku ausi pie siltiem ķieģeļiem. No iekšienes nāca skaņa. Klusa, bet skaidra. It kā tur iekšā kāds būtu. Balss. Plāna, vāja.
Pāri mugurai pārskrēja drebuļi. Apsēdos uz gultas. Klausījos. Skaņa turpinājās ap desmit minūtēm. Tad apklusa. Klusums atgriezās. Bet aizmigt vairs nevarēju. No rīta atnāca tante Taņa. Atnesa kāpostu pīrādziņus.
— Nu, ko, kurināji? — pajautāja, pat nesasveicinoties.
— Kurināju.
— Dzirdēji?
— Dzirdēju.
Viņa pamāja ar galvu. Apsēdās pie galda, smagi nopūtās.
— Redzi. Teicu taču. Nav brīnums, ka iepriekšējie saimnieki aizbēga.
— Kas tur ir? — es jautāju. — Krāsnī. Kas tur, tante Taņa?
Viņa klusēja. Ielēja sev ūdeni no mana karafes.
— Vecs stāsts tas ir. Vēl pirms 30 gadiem tas bijis. Šeit dzīvoja vīrs ar sievu un meitu. Dzīvoja nabadzīgi, bet saticīgi. Un tad nāca nelaime.
Sieva aizgāja viņsaulē ziemā trīsdesmitajā gadā. Vīrs strādāja no rīta līdz vēlam vakaram, bet tas nepalīdzēja. Palika viens ar meitu. Meitenei bija divpadsmit. Pēc dažiem mēnešiem notika kas nelāgs. Arī meita aizgāja. Vīrs veda pie zintnieces kaimiņu ciemā. Velti. Izdzisa acu priekšā gandrīz gada laikā. 1931. gada pavasarī.
Un tad… — tante Taņa apklusa. Raudzījās logā…
— Un tad? — es klusi iejautājos.
— Palika pavisam viens. Nespēja pieņemt. Negribēja guldīt Anniņu zemē. Baidījās, ka tur viņai būs auksti, bailīgi, vientuļi. Bet viņš nevarēs būt blakus.
Izdomāja — liks mājas sirdī. Siltumā. Dzīvos blakus. Sildīsies pie viņas pelniem. Runās ar viņu katru dienu. It kā viņa vienkārši gulētu. Blakus. Mūžīgi.
Noārdīja daļu krāsns. Izlika pamatnē nišu. Ielika tur. Pats no dēļiem sanagloja. Aizmūrēja ar ķieģeļiem. Tad krāsni atkal salika. Tā arī viņa palika tur. Krāsnī. Mājas sirdī.
Man nebija ko teikt. Gan jau kārtējais izdomājums un pasaciņas. Nu nenotiek tā dzīvē, bet neko neteicu, turpināju klausīties un domāju gan jau tikšu skaidrībā ar šīm pasaciņām.
— Un kas ar pašu vīru notika?
— Dzīvoja tā mēnesi. Kurināja krāsni. Sildījās. Runāja ar viņu. It kā viņa būtu te. Bet tad sāka dzirdēt skaņas. No krāsns. Viņu sauca.
Lasi arī: „Tāpēc jūs neesat tādi!” vācietis ar pirkstu norādīja, ar ko latvieši atšķiras no ārzemniekiem
Viņš saprata, ko bija izdarījis. Ka bija noticis liels grēks. Gribēja labot — nojaukt krāsni, izdarīt visu pareizi kā pēc baznīcas pienākas. Bet baidījās. Aicināt mācītāju — bīstami tajos gados. Naudas nebija. Bet nojaukt bez lūgšanas — vēl sliktāk. Var sadusmot dvēseli. Viņš negulēja. Pilnīgi sajuka.
Neizturēja. Vietējie viņu…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
