Vietējie viņu atrada pēc nedēļas. Droši vien nolēma — tā atkal apvienosies ar ģimeni. Pareizi. Pēc tam māju pārdeva vairākas reizes. Visi aizbrauca. Neviens ilgi nedzīvoja. Jo krāsns… tā atceras. Naktīs viņa sauc. Bet, ja kurina — cieš vēl vairāk.
Lasi vēl: Kaimiņienes padoms par sadzīvisku lietu, ko atcerējos daudzus gadus – dalos tajā ar jums
— Kāpēc krāsni neizjauca? Neizdarīja kā pienākas?
Tante Taņa nopūtās.
— Bail bija kaut ko darīt nepareizi.
Cilvēki baidījās — ja izjauks tāpat, bez lūgšanas, bez mācītāja — būs vēl trakāk. Ja nu uzmodinām, bet nespējam nomierināt?
Bet mācītāju aicināt arī baidījās. Pirmkārt, naudas nevienam nebija. Otrkārt, tajā laikā baznīcu neatzina — kurš gan uzdrošinātos atklāti aicināt garīdznieku? Par to varēja pat sodīt. Tāpēc klusēja. Domāja — lai labāk paliek tā, nekā izdarīt vēl sliktāk bez pareizā rituāla. Pēc tam gadi pagāja. Aizmirsās. Jaunie saimnieki neticēja, domāja — pasakas. Tie, kas ticēja, ātri aizbrauca.
***
Es nopirku divus eļļas radiatorus pilsētā. Vienu noliku guļamistabā, otru virtuvē. Nolēmu — krāsni vairs nekurināšu. Bet skaņas turpinājās. Katru nakti. Trijos naktī. Ilga ap desmit, piecpadsmit minūtēm. It kā es viņu būtu pamodinājis tajā pirmajā reizē. Un tagad viņa nevar nomierināties.
Es negulēju. Bija uz robežas. Bija jādara kaut kas. Aizgāju pie inspektora. Viņš pieņēma otrdienās. Izstāstīju situāciju. Leģendu, nostāstus.
— Un jūs gribat izjaukt krāsni? — viņš precizēja.
— Jā. Ja tur tiešām ir tas ko stāsta, tas jāizdara kā pienākas. Pareizi.
Viņš pakasīja pakausi.
— Saprotiet, ja informācija ir patiesa, tas ir nopietni. Vajadzīga oficiāla pārbaude. Pašrocīgi izjaukt nedrīkst — var sabojāt pierādījumus, ja tur tiešām kaut kas ir.
— Un ko darīt?
— Rīt atbraukšu ar ekspertu no Rīgas. Apskatīsim krāsni oficiāli. Ja būs pamats — atvērsim. Ja atradīsim kaut ko — izņemsim pārbaudei.
Es pamāju. Tas bija pareizais risinājums.
Nākamajā dienā atbrauca inspektors. Līdzi — izmeklētājs eksperts. Viņi apskatīja manu māju. Krāsni. Es pastāstīju par skaņām, par leģendu. Inspektors nofotografēja krāsni. Sastādīja apskates protokolu. Es parakstījos kā mājas īpašnieks.
— Jauksim, — teica izmeklētājs. — Ir pamats — liecinieku liecības, vietējo stāsti.
Inspektors atveda ciema meistaru — krāšņu licēju. Tas sāka uzmanīgi izjaukt krāsni eksperta uzraudzībā. Strādāja lēni. Ķieģelis pēc ķieģeļa. Noņēma augšējos rindas, lika malā. Pusdienlaikā tika līdz vidum. Vakarā — līdz pamatam.
Un ieraudzīja….
Zem kurtuves, krāsns pamatnē, bija tukša vieta. Akurāti izlikta niša. Metrs reiz metrs, ap četrdesmit centimetru dziļumā. Inspektors iespīdināja tur lukturīti. Nišā bija kaste. Koka, no melnējušas, sodrējiem klātas koksnes. Forma atpazīstama. Es atkāpos. Tātad viņa tiešām ir šeit. Nofotografēja nišu un kasti, sarakstīja dokumentus. Pēc tam eksperts ar cimdiem uzmanīgi izcēla visu no nišas. Nolika uz grīdas.
— Veram vaļā, — teica izmeklētājs.
Eksperts uzmanīgi pacēla vāku ar lauzni. Koks bija trausls, padevās viegli.
Iekšā…. sabirzušas drānas paliekas, laikam apģērbs. Es stāvēju malā. Skatīties bija grūti, likās tas viss nenotiek pa īstam un es sapņoju. Eksperts pārbaudīja. Kaut ko pierakstīja bloknotā. Visi aizbrauca.
Es paliku tukšā mājā ar izjauktu krāsni. Pusotru mēnesi es neko nezināju. Es gaidīju. Krāsni nekurināju — tās vairs nebija. Sildījos ar radiatoriem. Skaņas vairs neskanēja — no tās dienas. Klusums. Tīrs, pilnīgs. Oktobra beigās piezvanīja inspektors.
— Pēc ciema padomes arhīviem noskaidrots: jūsu mājā 1931. gadā dzīvoja ģimene ar meitu Annu, dzimušu 1919. gadā. Ar lielu ticamību — tā ir viņa.
Izdeva oficiālu atļauju. Es visu izdarīju kā pienākas. Pasūtīju divus krustus. Mācītājs piekrita atbraukt. Noturēja aizlūgumu. Īsu, bet pareizu. Pēc visiem kanoniem. Atnāca ciema ļaudis — kādi divdesmit cilvēku.
— Paldies tev, dēls. Beidzot ir miers. Tu izdarīji to, no kā mēs gandrīz simt gadus baidījāmies.
Tajā naktī es gulēju mierīgi. Pirmo reizi pēc vairākiem mēnešiem. Pavasarī noalgoju krāšņu licēju. Norunājām iepriekš, labi samaksāju. Viņš atbrauca, tiklīdz ceļi izžuva. Apskatīja izjaukto krāsni.
— Kāpēc izjauci? — viņš pajautāja.
Ja gadās nopirkt gaļu, kura ir kā gumija, nesteidzies to izmest – pārvērt to par kulinārijas hītu
Es īsi izstāstīju. Par atradumu. Viņš pamāja, nebrīnījās. Laikam tikai man vienam tas liekas kā stāsts no fantastikas filmas.
— Vecās mājās visādi brīnumi gadās. Labi, salikšu jaunu krāsni. Labu.
Divas nedēļas strādāja. Salika krāsni pēc visiem noteikumiem. Akurāti, stingri. Balināja ar kaļķi. Pārbaudīja vilkmi.
— Tagad kurini droši. Tā ir vienkārši krāsns. Laba.
Es to iekurināju pavasara beigās — pēkšņi bija palicis vēss. Malka dega vienmērīgi. Siltums piepildīja māju. Patīkams, tīrs siltums.
Nekādas smakas. Nekādu skaņu. Tikai malkas sprakšķēšana un miers.
Pagājis gads
Es dzīvoju tajā pašā ciemā. Strādāju attālināti, rakstu rakstus interneta izdevumiem. Internetu tikko ievilka — optiskais kabelis līdz ciemam. Ātrums labs. Māju pilnībā salaboju. Ziemās krāsni kurinu katru dienu. Tante Taņa bieži iegriežas. Nāk ar pīrādziņiem, cienā ar ievārījumu. Saka, ka māja atdzīvojusies.
— Agrāk tā bija auksta. Bet tagad — it kā dvēsele atgriezusies. Paldies tev.
7 gudri veidi, kā izmantot paaugstinātos dārza dobes rudenī un ziemā
