— No tā, ka tu mani paciet dzīvokļa dēļ. Atceries tādu sarunu? Pirms mēneša, uz balkona.
Klusums. Viņš apsēdās uz taburetes.
— Tu… noklausījāties?
— Nejauši izdzirdēju. Tu runāji skaļi.
— Mārīt, es nedomāju to tā…
— Domāji. Tieši to. — Viņa piecēlās, izskaloja tasi. — Un zini ko? Paldies tev. Tu pateici patiesību. Pirmo reizi daudzu gadu laikā.
— Kādu patiesību? Es taču vienkārši… runāju…
— «Pacietīšos dzīvokļa dēļ». Tavi vārdi. — Viņa pagriezās, paskatījās uz viņu mierīgi. — Tagad vairs nebūs jāciešas. Būsi brīvs.
Andris pielēca kājās:
— Pagaidi. Mēs taču varam apspriest.
— Ko apspriest? — Mārīte pagāja viņam garām uz koridoru. — Viss jau ir apspriests. 19.11, desmitos no rīta. Adrese ir vēstulē.
— Tev nav tiesību mani dzīt ārā no manām mājām.
— No tavām mājām? — Viņa apstājās, bet nepagriezās. — Andri, tas ir mans dzīvoklis. Mantots no mātes. Tu šeit esi deklarēts, bet neesi īpašnieks. Un tiesa to apstiprinās.
— Es ieguldījos remontā.
— Man ir tava kvīts, ka tu paņēmi no manis naudu kā aizdevumu. — Mārītes balss palika mierīga. — Tu neieguldīji. Tu aizņēmies. Un neatdevi, starp citu.
Viņš atvēra muti, aizvēra.
— Tu… visu esi izplānojusi…
— Es vienkārši ieviešu kārtību savā dzīvē.
Mārīte aizgāja uz guļamistabu, aizvēra durvis. Apsēdās uz gultas, ieklausījās. Andris staigāja pa koridoru, kaut ko murmināja, pēc tam aizvēra ārdurvis. Viņa apgūlās, apsedzās ar segu. Savādi, bet atvieglojuma sajūtas nebija. Tikai nogurums. Kā pēc gara ceļa. Viss noritēja ātri. Andris atnāca ar advokātu — jaunu puisi saburzītā uzvalkā. Mēģināja pierādīt, ka ieguldījis naudu dzīvoklī, bet kvīts visu sagrāva.
Atvadas
Andris vācās ārā trīs nedēļas. Klusējot krāva lietas, lika kastēs. Vairākas reizes mēģināja uzsākt sarunu:
— Mārīt, varbūt nevajag tik radikāli?
Viņa neatbildēja. Gatavoja virtuvē, lasīja guļamistabā, vakaros pastaigājās. Viņa it kā nebūtu. Vienreiz viņš mēģināja citādi:
— Nu, spried pati. Divdesmit trīs gadi kopā. Tas taču kaut ko nozīmē?
Mārīte pacēla acis no grāmatas:
— Nozīmē. Divdesmit trīs gadus es domāju, ka mēs esam ģimene. Izrādījās — tu pacieti. Tagad es domāju par to, ko nozīmē atlikušo dzīvi nodzīvot godīgi.
— Kāds te sakars ar godīgumu?
— Tāds, ka es vairs nevēlos izlikties.
Viņš apklusa. Vairs nerunāja. Pēdējā dienā viņš iznesa pēdējo kasti. Apstājās durvīs. Viņš aizgāja. Durvis aizvērās klusi. Mārīte piecēlās, piegāja pie loga. Lejā Andris krāva kastes drauga mašīnā. Pacēla galvu, paskatījās uz viņas logu. Viņa nepagāja malā, nepaslēpās. Vienkārši stāvēja — mierīga. Mašīna aizbrauca.
Jaunais klusums
Pirmais vakars tukšajā dzīvoklī bija savāds. Klusums — nevis smags, kāds mēdz būt pēc skandāla. Maigs. Kā pēc lietus. Mārīte staigāja pa istabām. Novāca dīvānu — atdeva kaimiņienei, tai jauna meita, mēbeles vajag. Tā vietā nolika atpūtas krēslu. To pašu, bēšo, kuru bija noskatījusi veikalā jau pirms gada, bet Andris teica: «Nepraktiski». Apsēdās krēslā. Ērti. Uz telefonu atnāca ziņa no Skaidrītes: «Nu, kā?»
Mārīte ierakstīja: «Normāli».
«Atbrauc ciemos.»
«Rīt. Šodien gribu pabūt viena.»
«Saprotu. Turies, draudzene.»
Mārīte nolika telefonu. Ieslēdza mūziku — klusi, fonam. Kaut kāda veca džeza kompozīcija. Andrim džezs nepatika, viņš teica: «Kakofonija». Tagad var klausīties, neatskatoties. Aiz loga satumsa. Decembris, īsas dienas. Mārīte piecēlās, uzvārīja tēju, izņēma no skapja cepumus. Apsēdās atpakaļ krēslā. Savāda sajūta — it kā būtu nometusi smagu mugursomu pēc gara kāpiena. Pleci viegli, mugura taisna. Var elpot ar pilnu krūti.
Tagad pirmo reizi daudzu gadu laikā viņa jutās kā viņa pati. Ne sieva, ne pielikums svešai sadzīvei. Viņa pati. Aiz loga sniga sniegs. Pirmais šogad. Klusi, lēnām. Pilsēta iemiga. Bet viņa dzīvoja savā dzīvoklī. Savā krēslā. Savā klusumā. Varbūt tas ir kaut kā jauna sākums. Varbūt vienkārši atelpa pirms nākamā posma. Pagaidām viņa nezināja. Un tas nebaidīja. Tā bija patiesība. Viņas pašas, godīgā patiesība.
