Tieši pulksten septiņos pie durvīm atskanēja zvans. Es atvēru un biju apstulbusi — Valdis stāvēja turpat uz sliekšņa. Bez ziediem, bez konfektēm, bez jebkāda uzmanības žesta.
— Tu ko, atnāci ar tukšām rokām? — es jautāju, skatoties uz viņu neizpratnē.
— Bet kas tur tāds? Mēs jau neesam bērni, — atbildēja viņš ar vieglu pārsteigumu.
— “Vēl jo vairāk,” es iesmējos. – Uz redzēšanos.
Es ar stingru pārliecību aizcirtu durvis viņa priekšā.
Es biju vīlusies — kā pieaugušam vīrietim var būt tik vienaldzīga attieksme? Tomēr laiks man ir iemācījis vienu svarīgu lietu: jāmācās novērtēt sevi. Ja vīrietis jau no paša sākuma neredz manī sievieti, bet tikai ērtu sarunu biedru vai mājas saimnieci, tad attiecībās nākotnē diez vai kas mainīsies.
Pēc tam Valdis, jūtoties aizvainots un vīlies, sāka izplatīt baumas pagalmā, ka esmu augstprātīga un palikšu viena līdz mūža galam. Nu, lai tā arī būtu — labāk būt vienai nekā kopā ar kādu, kurš neprot novērtēt.
Varbūt man vēl priekšā ir iespēja satikt īstu vīrieti. Bet varbūt tādi jau ir kļuvuši reti vai izzuduši.
Vai jums šķiet, ka es rīkojos pareizi?
Būšu pateicīga, ja padalīsieties ar savu viedokli komentāros par to, kā jūs reaģētu šādā brīdī!
