“Ja uz galda bija rasols – gads ir izdevies”: Vecmāmiņas stāsts par to, kā patiesībā klāja Jaungada galdu PSRS laikā. Mēs sēdējām virtuvē, dzērām tēju, un saruna nejauši nonāca līdz Jaunajam gadam. Es pajautāju vecmāmiņai: “Kā jūs vispār klājāt galdu tajos laikos? Arī bija rasols, šampanietis un mandarīni?”
Vecmāmiņa sākumā pasmaidīja, tad aizdomājās un sāka stāstīt tik smalki, ka es sapratu – tas nav stāsts tikai par ēdienu. Tā ir vesela laikmeta vēsture, kurā katrs ēdiens uz galda bija maza uzvara, rezultāts mēnešiem ilgai plānošanai, rindām un “blatam”.
Viņa pateica frāzi, kas izskaidro visu: “Ja uz galda bija rasols – tas nozīmēja, ka gads ir izdevies, jo dabūt visas sastāvdaļas bija varoņdarbs.” Šeit ir stāsts par to, ko patiesībā ēda Jaunajā gadā, cik tas maksāja un kāpēc mūsdienu svētku galds pēc šī stāsta šķiet tikai bezjēdzīga ēdiena grēda.
Gatavošanās sākās oktobrī – burtnīca un plāns
Jaungada galds PSRS laikā nesākās 31. decembrī, bet gan oktobrī vai novembrī, kad mājās parādījās īpaša burtnīca. Tajā vecmāmiņa pierakstīja, kas ir jāatrod un “jādabū”. Nevis jānopērk, bet tieši jādabū, jo veikalos lielākās daļas produktu vienkārši nebija. Tie parādījās neprognozējami, un vajadzēja ķert momentu, stāvēt rindā vai lūgt paziņām.
Sarakstā bija: Doktora desa, majonēze, zaļie zirnīši, šprotes, šampanietis, mandarīni. Vecmāmiņa lika ķeksīti pie katra punkta, ko izdevās “nomedīt”.
“Atceros, kā 80. gadu vidū decembrī veikalā izmeta majonēzi. Es stāvēju rindā trīs stundas, lai nopirktu trīs burciņas – vienu mums, divas māsai un kaimiņienei. Mēs vienmēr tā darījām – kurš pirmais dabūja, tas dalījās,” stāsta vecmāmiņa.
Majonēzes burciņa (250g) maksāja 80 kapeikas. Vecmāmiņas alga bija 120 rubļi. Nauda nebija problēma, problēma bija fakts, ka majonēzes tirdzniecībā nebija lielāko gada daļu.
Deficīta psiholoģija: “Paņēmu to, kas bija”
Vecmāmiņa skaidro, ka iepirkšanās process tajā laikā nebija balstīts uz vēlmēm, bet gan uz iespējām. Ja tu iegāji veikalā un redzēji rindu, tu vispirms tajā nostājies un tikai tad jautāji: “Ko dod?” Ja deva bulgāru tomātu mērci vai ungāru zirnīšus “Globus”, ņēmi maksimālo atļauto daudzumu. Ja mājās jau bija divas bundžiņas, paņēmi vēl divas, lai būtu ko iemainīt pret deficīta zeķbiksēm vai labāku kafiju.
Šis “maiņas fonds” bija galvenais dzinējspēks. Cilvēki veidoja neformālus tīklus – pārdevēja gaļas nodaļā bija vērtīgāka par jebkuru ministru, jo viņa varēja “atlikt zem letes” labāku cūkas gabalu ar mazāku kaulu. Jaungada priekšvakarā šie tīkli strādāja ar pilnu jaudu, un pilsētas dzīvokļu virtuvēs valdīja īsta stratēģiskā plānošana.
Rasols – nevis salāti, bet veiksmīga gada simbols
Kad vēlos garšīgas kotletes, bet man ir slinkums stāvēt pie plīts, es tās pagatavoju ar šo metodi
Rasols (vai “Olivjē”) bija galvenais varonis. Tā sastāvs bija stingri noteikts: vārīti kartupeļi, burkāni, mucu skābētie gurķi, olas, Doktora desa, zaļie zirnīši un majonēze. Dārzeņi un olas: Tos dabūt bija visvieglāk – daudziem bija lauku radi vai dārziņi.
Doktora desa: Maksāja 2,20 rubļus kilogramā, bet tā bija deficīts. Ja izdevās nopirkt kilogramu pirms svētkiem, tā bija milzīga veiksme. To grieza smalki, lai pietiktu gan salātiem, gan servēšanai uz šķīvja. Zaļie zirnīši: Tie gandrīz nekad nebija nopērkami. Ja tos izdevās dabūt, tie bija svētki, jo bez zirnīšiem rasols neskaitījās “īsts”.
Kulinārie noslēpumi un aizvietošanas māksla
Interesanti bija tas, kā saimnieces spēja improvizēt. Ja nebija Doktora desas, vārīja lēto liellopa gaļu, līdz tā kļuva mīksta, vai sliktākajā gadījumā izmantoja parastās vārītās desiņas. Taču garšas noslēpums slēpās pašā procesā. Gurķus nekad nepirka veikalā, ja vien nebija galēja vajadzība – tie bija pašu skābētie gurķi no burkām, kas glabājās pagrabā vai uz balkona.
Vecmāmiņa atceras, ka majonēze “Provansāle” stikla burciņās bija tik bieza, ka to vajadzēja nedaudz atšķaidīt ar gurķu sālījumu vai etiķūdeni, lai tā vienmērīgāk pārklātu salātus. Tā nebija mūsdienu šķidrā mērce; tai bija specifiska, asa garša, ko neviens mūsdienu ražotājs vairs nespēj precīzi atdarināt. Un tieši šī garša, kombinācijā ar “izcīnītajiem” zirnīšiem, radīja to neaprakstāmo svētku sajūtu.
Ja mani viesi izdara kādu no šim lietām, es viņus ciemos vairs neaicinu
“Siļķe kažokā” kā rituāls
Otrie obligātie salāti bija “Siļķe kažokā”. Siļķi pirka veselu, no mucām. Tā maksāja ap 1,20 rubļus kilogramā. To mērcēja ūdenī vai pienā vairākas stundas, lai noņemtu lieko sāli, tad tīrīja ar rokām, uzmanīgi izņemot katru asaciņu.
Vecmāmiņa saka: “Kažoku mēs taisījām uz liela lēzena šķīvja, un tas bija tik sātīgs ēdiens, ka ar vienu porciju pietika, lai paēstu. Tas bija gandrīz kā pamatēdiens.”
Estētika uz deficīta fona: Kristāls un servīzes
Svētku galds nebija tikai ēdiens, tas bija arī vizuālais noformējums. No sekcijas dziļumiem tika vilkts ārā “Čehoslovākijas kristāls” – smagas glāzes un vāzes, kuras ikdienā drīkstēja tikai aplūkot caur stiklu. Baltais damasta galdauts, kas bija cietināts un gludināts līdz ideālam gludumam, bija obligāts priekšnosacījums.
Servēšana aizņēma stundām. Katrs desas gabaliņš tika izlikts vēdeklī, katrs olas ceturksnis tika rotāts ar pētersīļa lapiņu, ko decembra beigās dabūt bija vēl grūtāk nekā gaļu. Bieži vien pētersīļus audzēja uz palodzes puķu podos tieši šim mērķim. Šis kontrasts starp nabadzīgo veikalu sortimentu un karalisko galda noformējumu mājās bija tas, kas radīja brīnuma sajūtu – mēs spējam radīt skaistumu pat tad, ja sistēma mums to liedz.
Šprotes un aukstās uzkodas
Šprotes bija vēl viens deficīta simbols. Bundžiņa maksāja 1,20 rubļus, un to pirka mēnesi vai divus iepriekš, ja vien ieraudzīja veikalā. Atvēra tikai 31. decembrī, izlika uz šķīvīša un greznoja ar zaļumiem.
Siers arī bija retums – maksāja ap 3 rubļiem kilogramā. Ja izdevās nopirkt, to grieza caurspīdīgi plānās šķēlītēs, lai pietiktu visam vakaram.
Karstais ēdiens – ja paveicās ar gaļu
Pilsētās pēc gaļas stāvēja rindās no sešiem rītā, un nebija garantijas, ka visiem pietiks. Cūkgaļa maksāja 2,10 rubļus, bet to dabūt bija grūti. Tāpēc daudzi pilsētnieki cepa veselu vistu, ko pildīja ar rīsiem vai āboliem.
Laukos bija citādi. “Mums laukos katrā sētā bija cūkas un govis. Problēmu ar gaļu nebija. Pirms svētkiem kāva cūku, gaļu sālīja, kūpināja, un galds vienmēr bija pilns,” atceras vecmāmiņa.
Lielāka laime gan bija pēdējais aprakstītais ēdiens un dzēriens!
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
