Svētku kņada virtuvē: Kolektīvā gatavošana
Gatavošana nebija vienas sievietes darbs. Parasti virtuvē pulcējās vairākas paaudzes. Kamēr bērni lobīja vārītos kartupeļus un dīca pēc kāda desas galiņa, vīrieši rīvēja mārrutkus vai kāra auksto gaļu vēsumā. Aukstā gaļa jeb galerts bija vēl viens obligāts elements. To vārīja milzīgos katlos no cūku kājiņām un ausīm vairākas stundas, piepildot visu dzīvokli ar specifisku smaržu, kas liecināja – svētki ir tuvu.
Mārrutku rīvēšana bija īsts izturības tests – asaras lija straumēm, bet neviens nesūdzējās. Paštaisītie mārrutki ar bietēm bija nesalīdzināmi niknāki par jebko, ko varēja nopirkt burciņās. Tie burtiski “sita pa degunu”, un tieši tādiem tiem bija jābūt, lai papildinātu trekno cūkgaļas cepeti vai auksto gaļu.
Šampanietis un mandarīni – laimes smarža
Alkoholu lietoja mēreni. Galvenais bija “Padomju šampanietis” (3 rubļi), ko vēra vaļā tieši pusnaktī. Bērniem bija limonāde “Buratīno” vai “Tarhūns”, un obligātais ogu kompots.
Saldajā parasti bija pašu ceptas tortes vai cepumi “riekstiņi” ar vārīto iebiezināto pienu. Bet pats svarīgākais – mandarīni. To smarža nozīmēja svētkus vairāk nekā egle. Tie maksāja 1,20 rubļus kilogramā, un tos bērni varēja dabūt tikai reizi gadā – Jaunajā gadā.
Mandarīnu misticisms un eglīšu rotājumi
Mandarīni, kas parasti nāca no Abhāzijas vai Gruzijas, bija ne tikai ēdiens, bet arī svētku dekors. To mizas nekad nemeta ārā uzreiz – tās lika uz radiatoriem, lai smarža izplatītos pa visu dzīvokli, vai pat žāvēja, lai vēlāk pievienotu tējai. Daudzi mandarīnus tina sudraba papīrīšos un kāra eglē blakus stikla bumbiņām.
Saldie “riekstiņi” ar iebiezināto pienu bija vesela operācija. Iebiezinātā piena bundžiņa bija jāvāra trīs stundas, un vienmēr pastāvēja risks, ka tā var uzsprāgt, nokrāsojot virtuves griestus brūnus. Bet rezultāts – krēmīgais, karamelizētais pildījums kraukšķīgā mīklas čaulā – bija labākā dāvana jebkuram bērnam.
Cik tas viss maksāja?
Vecmāmiņa saskaitīja aptuvenās izmaksas 80. gadu vidū:
Doktora desa (1 kg) – 2,20 rubļi
Majonēze (3 burciņas) – 2,40 rubļi
Zaļie zirnīši (2 kārbas) – 0,90 rubļi
Šprotes (1 kārba) – 1,20 rubļi
Vista (2 kg) – ap 4 rubļiem
Šampanietis (2 pudeles) – 6 rubļi
Mandarīni (3 kg) – 3,60 rubļi
Konfektes (1 kg) – 3 rubļi
KOPĀ: aptuveni 30–40 rubļi.
Dzīve starp rindām un cerību
Ja salīdzina šos 40 rubļus ar tā laika algām, tiešām šķiet, ka svētki bija dārgs prieks. Taču lielākā vērtība bija nevis naudā, bet gan solidaritātē. Vecmāmiņa atceras, kā kaimiņi viens otram aizdeva gan krēslus, gan trūkstošās dakšiņas, ja bija gaidāmi vairāk viesi. Jaungada naktī durvis netika slēgtas – cilvēki staigāja viens pie otra ar saviem rasola trauciņiem un šampanieša pudelēm, lai apsveiktu.
Šī kopības sajūta, ko radīja kopējās grūtības “dabūt” produktus, radīja unikālu emocionālo fonu. Mūsdienās mēs ieejam lielveikalā un desmit minūtēs piepildām ratiņus ar visu nepieciešamo, taču tajā vairs nav tās “medību” aizrautības un kopīgā prieka par katru veiksmīgi nopirkto deficīta preci.
Kāpēc PSRS laikos būvēja atkritumu stāvvadus, bet mūsdienās tos steidz slēgt ciet
Tā bija trešdaļa no vidējās algas (120 rubļi). Bet lielākā problēma nebija nauda, bet gan fakts, ka pusi no šī saraksta nevarēja nopirkt, to vajadzēja “sarunāt”. Vecmāmiņa nobeigumā teica: “Mēs nedomājām, ka mums nekā nav. Mēs domājām, ka mums ir svētki. Katrs ēdiens uz galda bija darba un pacietības rezultāts, tāpēc tas garšoja daudz labāk.”
Kā jums šķiet – vai tajos laikos svētku sajūta bija patiesāka, jo viss nāca ar grūtībām, jeb tomēr labāk ir tagad, kad veikalā var nopirkt visu jebkurā laikā? Dalieties savās atmiņās komentāros!
