Amerikā es jau sen esmu pieradis pie tā, kā vietējie iedzīvotāji dažreiz skatās uz mums, latviešiem, it kā mēs būtu citplanētieši no citas planētas. Īpaši, ja runa ir par ikdienas dzīves sīkumiem.
Tieši tā notika šoreiz, kad es sāku runāt ar amerikāni par to, kā darbojas mūsu automašīnas.
Saruna, kas visu izskaidro
“Kas tik īpašs ir latviešu automašīnās?” viņš jautāja. Nu, es domāju, ka jums parādīšu. Mūsu automašīnām, šķiet, nav nekā īpaši īpaša: stūre, riteņi, sēdekļi. Bet es aizmirsu ņemt vērā vienu lietu: katrai otrajai automašīnai šeit ir videoreģistrators.
“Lūk, paskaties!” Es viņam atskaņoju YouTube video, kurā klasisks latviešu videoreģistrators filmē piedzīvojumus uz ceļa. Lidojošas riepas, veca sieviete ar govi negaidīti šķērso ceļu, autovadītāji strīdas ar ceļu likumsargiem.
Viņš paskatās un tad pēkšņi apstājas. “Kas tas ir uz vējstikla?” “Videoreģistrators.” “Nu, lai visu ierakstītu negadījuma gadījumā.” “Kam tas paredzēts?” Un te nu es saprotu, ka man ir jāpaskaidro vesela kultūras plaisa.
Kāpēc Latvijā visi brauc ar videoreģistratoriem? Amerikāņiem ir grūti iedomāties, ka Latvijā videoreģistratori nav tikai aksesuārs, bet gan nepieciešamība. Mūsu valstī videoreģistrators ir jūsu advokāts, liecinieks un apdrošināšana vienā.
Es viņam saku: “Redzi, mums šīs lietas ir vajadzīgas visam: lai pierādītu, ka neesi vainīgs negadījumā, lai parādītu, ka kāds iebrauc pretimbraucošajā satiksmē, vai pat vienkārši, lai ierakstītu kaut ko smieklīgu, piemēram, lāci uz ceļa.”
Viņš smaida, domādams, ka es jokoju. “Lāci?” “Nu jā, kas tur liels?” Un tad man jāpaskaidro, ka lāči uz ceļa, protams, ir reti, bet mums ir daudz smieklīgu situāciju.
Amerikā situācija ir pavisam citāda. Šeit, Ceļi ir daudz mierīgāki: mazāk pārkāpumu, vairāk kameru, un likumsargi ir stingri, bet paredzama. Tur, kur mūsu valstī videoreģistrators var glābt jūsu reputāciju, amerikānis vienkārši piezvanīs juristam vai apskatīs pilsētas kameru ierakstus.
Kad es teicu, ka mūsu valstī ceļu satiksmes inspektors var jums piespriest sodu pat bez pierādījumiem, viņa acis iepletās: — “Bet tas ir nelikumīgi!” — “Nu, jā, un pamēģiniet viņam to paskaidrot.” Visjautrākais bija, kad es viņam parādīju video, kurā redzams, kā kāds autovadītājs vienojas par sodu ar ceļu satiksmes likumsargu. Mans sarunu biedrs bija šokēts:
— “Pagaidiet, viņš kaulējas ar viņu? Vai tas vispār ir iespējams?” — “Nu, jā, dažreiz tas darbojas.” Amerikāņi nespēj saprast šo īpatnību. Policija tur praktiski ir svētas govis: pamēģiniet ar viņiem strīdēties, un sods strauji pieaugs.
Par ko vēl viņi brīnās? Un tad kļūst vēl sliktāk. Viņš jautāja, vai mūsu automašīnās ir vēl kādas dīvainas lietas. Es pieminēju pirmās palīdzības aptieciņu, ugunsdzēšamo aparātu un brīdinājuma trīsstūri.
— “Ugunsdzēšamais aparāts? Kāpēc?” — “Nu, nekad nevar zināt, kaut kas varētu aizdegties.” — “Mums tāda nav. Mūsu ugunsdzēsēji atbrauks.” Es tikai iesmējos. Pamēģiniet gaidīt ugunsdzēsējus, atrodoties uz šosejas kaut kur starp Daugavpili un Rīgu.
Saruna beidzās ar to, ka viņš atzina:
— “Ziniet, es domāju, ka jūs, esat gatavi visam. Jums ir videoreģistratori, ugunsdzēšamie aparāti un pirmās palīdzības aptieciņas.” “Mēs šeit jūtamies mierīgi, bet jūs vienmēr esat modri.” Es nodomāju: tajā varētu būt daļa patiesības. Šeit mēs esam pieraduši būt gatavi katram gadījumam. Bet amerikāņi ir pieraduši, ka viņu sistēma par visu parūpējas viņu vietā.
Tā parasts videoreģistrators kļuva par mūsu kultūras atšķirību simbolu. Un ziniet, kas ir smieklīgi? Viņš vēlāk jautāja: “Kur tādu var nopirkt? Es droši vien arī iegādāšos.”
