“Par savu labsajūtu es parūpējos pati — un tas man ir vairāk nekā pietiekami.”
Šie vārdi no rīdzinieces skanēja tik vienkārši, it kā runa būtu nevis par personīgo dzīvi, bet par ikdienišķu iepirkšanos tirgū. Viņas virtuve, mazliet nogurusi, bet mājīga, ar puķainiem aizkariem un krūzītēm, kas glabāja simtiem sarunu, tikai pastiprināja šīs frāzes vienkāršību. Pārsteigumā es gandrīz izlēju savu tēju.
— Pagaidi, tu tiešām nopietni? — pārjautāju, uzmanīgi ieskatoties viņas sejā.
Viņa viegli pasmaidīja, atbalstīja vaigu pret plaukstu un bez mazākās šaubas atbildēja:
— Nopietnāk nemaz nevar. Tieši tā es jūtos laimīga.
Viņas balsī nebija ne skumju, ne ironijas — tikai mierīga pārliecība. Reti sastopama sajūta sievietei, kura daudzus gadus dzīvoja citu labā.
Dzīve pirms un pēc šķiršanās
Kopā ar vīru viņa nodzīvoja gandrīz divdesmit gadus. No malas viņu ģimene izskatījās kā īsts piemērs: sakopts dzīvoklis Rīgā, divi bērni, ceļojumu fotogrāfijas un smaidi svētkos. Taču aiz šīs ārējās kārtības bija ikdienas nogurums. No rīta viņa cēlās sešos, gatavoja brokastis, veda bērnus, pēc darba steidzās mājup, bet vēlu vakarā vēl gatavoja nākamajai dienai.
Ar laiku vīrs sāka biežāk kavēties «darbā», mājās ienesa vairāk klusuma nekā sarunu. Dzīve aizvien biežāk sastāvēja no rēķiniem, darbiem un rutīnas. Vienu dienu viņa saprata — vienkāršus vārdus «kā tev iet?» nav dzirdējusi jau sen.
Šķiršanās nebija viegla, tomēr tā atnesa jaunu pieredzi un sajūtu par brīvību. Pirmajos mēnešos viņa dzīvoja kā uz autopilota: darbs, mājas, bērni. Bet tieši tad viņa atklāja, cik liela vērtība ir mieram un klusumam.
— Kad atgriezos tukšā dzīvoklī, mani sagaidīja miers, — viņa stāsta. — Neviens neko neprasīja, nekas nebija jāpaspēj. Es varēju ieliet glāzi vīna, ieslēgt filmu un iet gulēt tad, kad pati gribēju. Un tajā brīdī sapratu — tieši šāda vienkāršība man sniedz labsajūtu.
Kāpēc viņa nevēlas jaunas attiecības
Tagad viņai ir četrdesmit septiņi gadi, un doma atkal pielāgoties dzīvei ar kādu vīrieti nesniedz prieku, bet drīzāk liekas par smagu.
— Es nevēlos atkal pierast pie svešiem ieradumiem, — viņa saka. — Klausīties pamācībās, kā pareizi salikt zeķes vai kādā šķīvī pasniegt zupu.
Šobrīd viņa pati ir savas dzīves saimniece. Var sestdienā pamosties vienpadsmitos, pagatavot avokado maizītes un kafiju — un neviens nepasaka: “Atkal tavas zaļās brokastis.” Var pēkšņi nolemt doties uz citu pilsētu un izbaudīt dažas dienas prom no mājām, neko neskaidrojot un ar nevienu nesaskaņojot.
— Es beidzot dzīvoju tā, kā man ir ērti, — viņa atkārto. — Un tas ir pats vērtīgākais.
“Par savu labsajūtu man ir, kas parūpējas”
Kad viņa pirmo reizi pateica šo frāzi, man šķita, ka tas ir joks. Bet viņas mierīgais skatiens lika saprast — viņa runā pavisam nopietni.
— Man ir vīrieši, ar kuriem tiekos bez liekiem solījumiem. Bez ilūzijām un bez nākotnes plāniem. Es vienmēr uzreiz pasaku: nopietnas attiecības nemeklēju. Un tas ir godīgi.
Viņas atklātība mani pārsteidza. Daudzi šādu stāstu paturētu pie sevis, bet viņa tikai pasmaidīja:
— Kāpēc apsolīt to, ko nemaz negribas? “Ģimeni ķeksīša pēc” es neveidošu. Es izvēlos to, kas man pašai ir ērti un dod labsajūtu.
Un es sapratu: viņas balsī ir tikai vieglums un pārliecība.
Ar ko piepildīja savu dzīvi
Viņa beidzot darīja to, par ko bija sapņojusi gadiem. Nopirka fotoaparātu un aizrāvās ar fotografēšanu. Sākumā iemūžināja pagalmu un kaimiņu kaķus, vēlāk devās ceļojumos un fotografēja vecpilsētu ielas. Nesen viens no viņas kadriem tika iekļauts izstādē.
Viņa sāka ceļot — nevis uz kūrortiem, bet tur, kur vilināja sirds: uz nelielām pilsētām, kur jūtama vēsture un īpaša atmosfēra.
— Es nopērku biļeti pēdējā brīdī un braucu. Un pirmo reizi man nav jādomā: “Ko teiks vīrs?” vai “Kā būs ar bērniem?” Bērni jau pieauguši, pagātne aiz muguras, bet man — sava dzīve.
Atgriezās arī draugi: kopīgi gājieni uz teātri, koncertiem un kino. Viņa pierakstījās uz baseinu un tagad trīs reizes nedēļā peld.
— Es jūtos kā savas dzīves galvenā varone, — viņa teica, un šoreiz viņas smaids bija pavisam īsts.
Kā reaģē apkārtējie
Tuvi cilvēki un kolēģi ne vienmēr saprot viņas izvēli.
— Nu ko, varbūt laiks atkal precēties? — mamma pajoko.
Viņa tikai pasmaida:
— Mamm, man jau tā ir labi.
Arī kolēģi mēdz piemetināt ar smaidu:
— Ar tādu harizmu bez vīrieša staigāt ir pat neparasti!
Viņa atbild mierīgi:
— Bet vai laime mērojama ar to, cik vīriešu ir blakus?
Pēc šiem vārdiem sarunu biedri apklust — viņas balsī skan pārliecība.
Noslēgums
Pieci gadi pēc šķiršanās viņa ir pārliecināta: tas bija pareizais solis. Viņa neskatās atpakaļ un nesteidzas jaunās attiecībās.
— Es neesmu pret vīriešiem, — viņa smaida. — Bet manai labsajūtai partneris nav obligāts. Man ir es pati, mani tuvākie un dzīve, ko beidzot izbaudu. Par savu labsajūtu man ir, kas parūpējas.
Un, skatoties uz viņu, kļūst skaidrs — viņa patiešām ir laimīga.
👉 Kā jums šķiet? Vai harmoniju iespējams atrast arī tad, ja dzīvo bez pāra? Vai tā rodas tikai attiecībās?
