Kaut kur dzīvo mūsu brālis…
bet varbūt viņa vairs nav. Kā izvērtās viņa liktenis? Vai viņu paņēma ģimenē? Tik daudz jautājumu, un nevienas atbildes. Un pats galvenais jautājums, kas tagad katru dienu ir manā galvā: “Mammu, kā gan tu varēji…” Mūsu tēvs nezināja par šo situāciju. Man šķiet, ja viņš būtu uzzinājis, tad noteikti nebūtu varējis ar mammu dzīvot kopā. Ne paša fakta dēļ, bet tāpēc ka vēlāk nepateica, ka nemeklēja viņu.
Tagad mēs maz komunicējam ar mammu. Māsa nesaprot, kas notiek, bet es arī nevaru viņai pateikt patiesību — vienkārši sameloju, ka esam saķērušās viedokļos par kādu tēmu ar mammu. Es skatos uz viņu — nespēcīga, sieviete gados. Šķiet, ka man vajadzētu viņu pažēlot, bet es vienkārši nevaru. Katru reizi, kad atceros viņas atzīšanos, man iekšā viss saraujas. Katru reizi, kad viņa saka “meitiņ”, es dzirdu: “Es reiz atteicos no tava brāļa…”
Es gribu atgriezt visu tā, kā bija. Gribu atkal just siltumu, mājīgumu, vieglumu blakus mammai. Gribu atkal samīļoties, smieties, zvanīt viņai vienkārši tāpat. Bet es nevaru — un nezinu, kā man rīkoties. Vai ir iespējams viņu saprast? Vai ir iespējams piedot tādu rīcību? Vispār, vai viņas rīcība attiecas personīgi uz mani, vai arī tā ir viņas pagātne, un es nedrīkstu mainīt attieksmi pret viņu tāpēc, kas bija kādreiz? Gribētos uzzināt viedokli no malas. Vai es pārspīlēju? Vai man jāuzdod vairāk jautājumu un jāsteidzas meklēt brāli? Izpirkt mammas kļūdas vai nemaisīties…
Šī smagā nasta, kas tagad gulstas uz maniem pleciem, ir likusi man uzdot jautājumus, uz kuriem atbildes var izrādīties vēl smagākas par pašu klusēšanu. Vai mēs esam tiesīgi tiesāt cilvēku par rīcību, kas veikta citā laikmetā un apstākļos, kurus pat nespējam aptvert? Esmu nonākusi krustcelēs starp vēlmi pasargāt savas ilūzijas un apziņu, ka patiesība nekur nepazudīs, lai cik ļoti es censtos to ignorēt. Varbūt piedošana nav par to, ko viņa izdarīja, bet par to, ka esmu spiesta ar to sadzīvot tālāk.
Kādu ieteikumu jūs dotu mūsu lasītājai? Padalieties ar savu viedokli komentāros.
