Somas bija piebāztas līdz malām. Augšpusē rēgojās auksti kūpinātas desas luņķis, kafijas burka, pat tualetes papīrs un veļas pulveris. Antra strauji apgāza vienu no somām. Uz grīdas sabira produkti: sieri, jogurti, konfektes.
— Ak tu, krāsotā… — labdares maska nokrita acumirklī. Vīramātes seja sagriezās. — Es jūsu dēļ muguru liecu. Jūs man esat parādā. Jūs te trekni dzīvojat, ikrus ēdat, bet māte pensijā kapeikas skaita. Man ir tiesības paņemt kompensāciju par savu darbu.
— Pēteri, Santa, ātri uz savu istabu. Aiztaisiet durvis un ieslēdziet skaļi mūziku.
— Atstāj atslēgas un ej.
— Pat nedomāju. — Gaida uzlika rokas uz gurniem. — Tas ir mana dēla dzīvoklis. Re, atnāks Mārtiņš, es viņam pastāstīšu, kā tu mani. Viņš tevi noliks.
— Labi, — pamāja Antra. Viņa izņēma telefonu. — Es ne tikai pastāstīšu. Es parādīšu.
Viņa pacēla telefonu un uzņēma vairākus fotoattēlus.
— Mana kāja šeit vairs nebūs. Pati ar viņiem auklējies, redzēšu es, kā tu pēc nedēļas dziedāsi.
Durvis aizvērās. Antra palika viena smakošajā virtuvē. Viņa paskatījās uz bļodiņu ar “zupu”. Paņēma to un izlēja izlietnē. Viņa paņēma telefonu. Pīkstieni vilkās bezgalīgi ilgi. — Allo, slēdzeņu dienests? Man vajag steidzami. Es maksāju trīskāršu tarifu. Brauciet tūlīt pat.
Nākamās divas stundas pagāja kā miglā. Slēdzeņu meistars, kluss vīrietis strādāja ātri. Urbja dūkšana Antru nomierināja. Tā bija attīrīšanās skaņa. Vecais slēdzenes serdenis nokrita uz grīdas ar trulu skaņu — kopā ar to no viņu dzīves pazuda vīramātes piekļuve viņu mājām. Antra izmazgāja virtuvi. Viņa berza virsmas pārlejot visu ar līdzekli, lai izņemtu smaku. Viņa izmeta visu: “gatavošanas” atliekas, pat galdautu. Pēc tam viņa uzvārīja bērniem parastus makaronus ar sieru un sagrieza svaigus gurķus. Tad Pēteris daudz ko vēl izstāstīja.
Mārtiņš atgriezās astoņos. Viņš bija noguris, bet apmierināts — objekts bija nodots bez piezīmēm. Viņš mēģināja ielikt atslēgu slēdzenē. Atslēga negāja iekšā. Viņš sarauca pieri, pārbaudīja dzīvokļa numuru. Piezvanīja. Antra atvēra durvis. Viņas rokās bija jauns atslēgu komplekts. — Čau. Kas ar slēdzeni? Salūza? — brīnījās vīrs, ienākot priekšnamā.
— Nē. Es to nomainīju. Nāc uz virtuvi, mums jārunā.
Sievas tonis lika Mārtiņam saspringt. Viņš aizgāja uz virtuvi, kur smaržoja pēc hlora un svaigas kafijas. Antra apsēdās viņam pretī un nolika uz galda telefonu.
— Es šodien pārnācu mājās agrāk. Un pieķēru tavu māti. Viņa sāka stāstīt. Sausi, bez emocijām, tikai faktus. Par ikriem, par vistas atgriezumiem, par pilnajām somām. Par maizi. Mārtiņš klausījās, un viņa seja akmeņojās. Viņš zināja, ka māte mēdz būt taupīga. Zināja, ka viņai patīk izpušķot. Bet tas, ko teica Antra, neiekļāvās prātā.
— Antra, nu varbūt tu pārspīlē? — nedroši iesāka viņš. — Nu, varbūt viņa sev atlika, bet bērniem vienkārši to netrekno… Nu nevarēja taču viņa tā.
Antra klusējot ieslēdza diktofona ierakstu telefonā. Tas bija Pētera stāsts, kuru viņa bija ierakstījusi pirms pusstundas. Mārtiņš nobālēja. Viņš atpazina šo audzināšanas metodi. Atcerējās savu bērnību. Viņš bija uzaudzis, iestāstot sev, ka tā bija norma, ka laiki bija grūti. Bet tagad… — Kur viņa ir? — dobji jautāja Mārtiņš.
— Es viņu palūdzu aiziet.
Tajā brīdī pie durvīm piezvanīja. Uzstājīgi, prasīgi. Un tad sāka klauvēt.
— Veriet vaļā, es zinu, ka jūs esat mājās. — Gaidas balss lauzās cauri pat kvalitatīvajai skaņas izolācijai. — Mārtiņ, tava sieva visu ir izdomājusi.
Antra jautājoši paskatījās uz vīru. — Es tikšu galā, — teica Mārtiņš un piecēlās. Viņa kustībās parādījās smagums, kādu Antra agrāk nebija manījusi.
Viņš izgāja priekšnamā, bet durvis vaļā nevēra. — Es ciemkukuli atnesu, bet viņa…
— Es dzirdēju ierakstu, mamma. Aiz durvīm iestājās klusums. Sekunde, otra. Un tad dambis pārplīsa.
— Ak tu… tas ko viņa sāka teikt ir sastopams tikai filmās. Tas viss nešķita reāli.
Mārtiņš piespieda pieri pie aukstā durvju metāla. Viņš klausījās un juta, kā trūkst pēdējais pavediens, kas viņus saistīja. Kāpņu telpā atskanēja kaimiņu balsis. Atskanēja smagu soļu dipoņa lejup pa kāpnēm.
Mārtiņš atgriezās virtuvē. Viņš izskatījās par desmit gadiem vecāks. Viņš piegāja pie Antras, apskāva viņu un ieraka seju viņas plecā.
— Piedod man, — viņš pačukstēja. — Es domāju, ka viņa ir mainījusies. Es gribēju, lai būtu vecmāmiņa.
— Viņiem esam mēs, — klusi teica Antra, glāstot viņa muguru. — Un ar to pietiek.
Lasi vēl: Māra katru gadu viņa ieradās un sabojāja man svētkus, bet es izdomāju viņai lielisku dāvanu
Pagāja mēnesis
Dzīvoklī vairs nesmaržoja pēc skābas zupas. Tagad vakaros smaržoja pēc ceptas vistas un vaniļas. Viņi atrada aukli — jaunu pedagoģijas studenti, kura ņēma naudu, bet godīgi atstrādāja katru eiro. Pēteris pārstāja slēpt maizi zem spilvena. Kādā no vakariem Antra sēdēja virtuvē un skatījās uz jauno ārdurvju slēdzeni. Mazs metāla gabaliņš. Bet cik daudz miera tas bija atnesis.
