Es atcerējos pēdējos mēnešus. Viņš bija kļuvis noslēpumains. Bieži gāja “uz tikšanos”. Teica, ka ar kolēģiem. Bet kolēģi nezvanīja. Nerakstīja. Viņš pēkšņi sāka tērēt daudz naudas. Pirka dārgas lietas. Teica — “prēmija”. Bet prēmiju nebija. Es pārbaudīju — zvanīju uz grāmatvedību. Viņa nebija sarakstā.
Viņš sāka nēsāt pulksteni, kāda viņam agrāk nebija. Šveices. Dārgu. Teica — dāvana no klienta. Bet kāda klienta? Viņš strādāja loģistikā. Klienti — šoferi un noliktavu vadītāji. Ne tādi, kas dāvina “Rolex”. Es nejautāju. Bet tas tikai pieauga. Tagad saprotu — viņš bija iesaistījies kaut kādā lietā. Un tagad… tagad es biju šķērslis. Es varēju kaut ko uzzināt. Bet ko?
Bet kāpēc ne šķirties? Kāpēc vienkārši neaiziet? Kāpēc… ? Es nezināju. Un laikam arī negribēju uzzināt. Vilciens gāja divas stundas. Es skatījos pa logu. Domāju. Plānoju. Es izņēmu naudu — visu, kas bija kartē. Ne daudz, bet sākumam pietiks. Nopirku jaunu SIM karti. Jaunu telefonu — visvienkāršāko. Pārcēlu kontaktus. Dzēsu visu, kas saistīts ar Nauri. Ar mājām. Ar pagātni.
Atradusi lētu hosteli, es pieteicos ar viltotu vārdu — Anna Petrova. Samaksāju uz nedēļu uz priekšu. Istabā — divas gultas, skapis, galds. Logs uz pagalmu. Klusi. Droši. Es apgūlos. Aizvēru acis. Bet miegs nenāca. Domāju par viņu. Par viņa balsi. Par to, kā viņš teica: “Es zinu.” Bez nožēlas. Bez bailēm. It kā… tas būtu neizbēgami.
Lasi vēl: Sievas tēvs mani teiksim tā – nemīlēja, bet kādu dienu, kad es kaut ko izdarīju viss mainījās
Ko viņš zināja? Ko viņš izdarīja? Es ieslēdzu klēpjdatoru. Pieslēdzos Wi-Fi. Ierakstīju meklētājā: “Nauris Brunovs + pilsēta N +.”
Nekā. Tad — “Loģistika Plus + .” Un… atradu. Raksts. Pirms divām nedēļām. Vietējā avīzē. Neliela ziņa: “Pārbaudes laikā uzņēmumā ‘Loģistika Plus’ atklāti kravu grozījumu fakti par vairāk nekā 150 tūkstošiem. Pārbaude turpinās.”
Nauris strādāja “Loģistikā Plus”. Nodaļas vadītājs. Es turpināju. Forumi. Sociālie tīkli. Baumas. Viens ieraksts — no anonīma lietotāja:
“Dzirdēju, ka Brunovam no ‘LogPlus’ jumts aizgājis. Saka, viņš ne tikai groza kravas — viņš strādā kaut kam. Tiem, kas pārtvēra kravas uz ceļa. Viņš viņiem deva maršrutus. Brīdināja, kurus šoferus ņemt, kurus nē. Saņēma procentus. Pēc tam kaut kas
Es izslēdzu klēpjdatoru. Aizvēru acis. Pagāja nedēļa. Bet viņš pazuda kā dūmi. Pagāja trīs mēneši. Es dzīvoju citā pilsētā. Strādāju par baristi kafejnīcā. Jauns vārds. Jauna dzīve. Neviens nezina, kas es esmu. No kurienes. Kas ar mani notika. Reizēm pamostos naktī. Dzirdēju viņa balsi. “Es zinu.”
Bet tad atceros — es esmu te, jo nenoliku tālruni. Jo izdzirdēju. Jo uzticējos sev, nevis viņam. Viņš domāja, ka es klusēšu. Bet es dzirdēju. Un tas izglāba mani.
Vakar man piezvanīja. Viņu atrada. Baltkrievijā. Mēģināja šķērsot robežu ar viltotiem dokumentiem. Viņš nepretojās. Teica: “Es cerēju, ka viņa nesapratis. Bet viņa… viņa pārāk gudra.” Viņš lūdza nodot man: “Atvaino.”
Es noliku klausuli. Neatbildēju. Es izgāju uz ielas. Saule spīdēja. Cilvēki smējās. Kaut kur skanēja mūzika. Es dziļi ieelpoju.
Es esmu te. Un tas — pats svarīgākais.
