Gribu pastāstīt, kā man pavisam nesen atnāca kāda atklāsme. Tā nāca vēlu, bet, kā mēdz teikt, labāk vēlāk nekā nekad. Dažas lietas bija nepatīkamas, taču tieši tās lika daudz ko saprast no jauna.
Sveiki, mani mīļie lasītāji. Gribu jums pastāstīt par brīdi, kad pie manis atnāca īsta dzīves atziņa. Tā nāca vēlu, un dažas lietas nebija viegli pieņemt, taču tagad es zinu — labāk apzināties patiesību vēlāk, nekā dzīvot to neievērojot.
Tagad es saprotu, kādēļ savos septiņdesmit gados dzīvoju viena. Ar bērniem saziņa pārtrūka jau pirms desmit gadiem, un mazbērni, iespējams, mani pat neatceras. Kāpēc dzīve iegrozījās tieši tā?
Tikai gadiem ejot, es sapratu, ka ne visu savā dzīvē esmu darījusi pareizi. Ir lietas, kuras tagad redzu citādi, un dažas no tām gribētos mainīt. Bet laiku nevar atgriezt — var tikai turpināt dzīvot, kļūstot saprotošākai un labestīgākai.
Es vienmēr uzskatīju savus bērnus par “cālēniem”, kuriem vēl daudz kas jāmācās. Centos viņus virzīt pareizajā virzienā, stāstīt, kā dzīvot gudrāk un drošāk. Kad viņiem kas neizdevās, bieži atgādināju: “Redzi, es taču teicu — ja būtu klausījis mammu, viss būtu citādi.”
Tagad saprotu, ka bieži iejaucos bērnu dzīvē un viņu lietās, domājot, ka tā palīdzēšu. Man šķita, ka bez manis viņi nespēs pieņemt pareizos lēmumus, ka mātes padoms vienmēr ir vajadzīgs. Bet reizēm es teicu lietas pārāk tieši, arī citu cilvēku klātbūtnē… un tagad saprotu, ka tas ne vienmēr bija nepieciešams.
Pamazām mani bērni sāka attālināties, un tagad mēs gandrīz vairs nesazināmies. Reiz uzzināju, ka man piedzimusi mazmeita — tikai nejauši, no citiem cilvēkiem.
Esmu vairākkārt mēģinājusi sazināties ar bērniem — gan zvanījusi, gan rakstījusi. Diemžēl nekas nav izdevies. Reiz viņi man tieši pateica:
Viņi man atbildēja: “Ja jau mēs tev šķietam tik nepieredzējuši, tad, varbūt, tev labāk būs ar tiem, kas domā citādi. Mēs taču tev tikai traucējam.”
Laika gaitā es sapratu, ka bērniem vienmēr jāuzticas kā līdzvērtīgiem cilvēkiem. Viņiem vajadzīga mamma, kas nevis pamāca, bet vienkārši ir blakus — ar sapratni, siltumu, pīrāgu un tasi tējas.
Nevajag iejaukties bērnu dzīvē — tā ir viņu pašu izvēle, kā iet savu ceļu. Tagad es paliku viena… un domāju, kāds gan labums no tā, ka toreiz likās — es zinu labāk.
Novērtējiet savus bērnus un laiku, ko varat pavadīt kopā. Dzīve paiet nemanot, un visdārgākās ir attiecības, kurās ir siltums, nevis perfekti padomi.
