Viņš piecēlās, atdeva viņai tukšo krūzīti-vāciņu un, pamājis atvadu sveicienu, lēni aizsoļoja uz vecajiem pagalmiem aiz kinoteātra. Sieviete ilgi raudzījās viņam pakaļ, un bija nemiers un vienlaikus kāds gaišums. Šis dīvainais vīrietis ar domātāja acīm un arhitekta zināšanām neizgāja viņai no galvas.
Nākamajās dienās Astrīda arvien biežāk pamanīja Dāvi pie “Atpūtas”. Viņš sēdēja tur pats savās domās, it kā apsargātu drupas no laika zoba. Viņa nevarēja paiet garām. Ikreiz viņa atnesa viņam kaut ko ēdamu — karstu zupu termosā, mājās ceptus pīrādziņus, dažreiz kādu augli. Viņa pati neievēroja, kā tas kļuva par ieradumu.
Dāvis pieņēma cienastu ar pieklājīgu pateicību, nekad neizlūdzoties vairāk. Viņš atteicās no naudas, kuru sieviete dažas reizes mēģināja iespiest viņa plaukstā. Bet viņš labprāt runāja ar viņu, un viņu sarunas izrādījās daudz interesantākas, nekā viņa bija gaidījusi. Viņš varēja stāstīt par pilsētas vēsturi, par arhitektūras stiliem, pat par literatūru. Reiz viņš no galvas citēja Remarku un Raini un viņa balss skanēja tik skaidri, it kā viņš nolasītu no lapas.
Astrida klausījās, sajūsmināta un vienlaikus samulsusi. Kā tāds cilvēks varēja nonākt šādā stāvoklī? Viņa neuzdrošinājās jautāt. Dāvis arī neko nepaskaidroja. Tikai reizēm viņa acīs uzplaiksnīja tāda dzirksts, ka viņai gribējās apsegt viņu ar segu un pasargāt no visa.
Pagāja nedēļa. Oktobra vēsums kļuva asāks, vakaros elpa jau pārvērtās nelielos tvaika mākoņos. Dāvis izskatījās noguris. Astrīda atkal atnesa viņam zupu un, kamēr viņš ēda, pēkšņi atcerējās savu mazmeitu Evelīnu un viņa, nesagaidījusi, kad sāks izrādīt savas emocijas, pēkšņi atklāja viņam visu.
Lasi vēl: Garda mērce kotletēm, gluži kā kafejnīcā – viegli pagatavojama un nekad neapnīk
Viņa pastāstīja par to, kā Evelīna ar entuziasmu gatavojās atvērt nelielu konditoreju. Kā viņa paņēma kredītu, atrada piemērotas telpas un jau plānoja interjeru. Bet pēkšņi parādījās “Horizonts, kas nopirka ēku un visus īrniekus izmeta. Neviens viņus negribēja uzklausīt, neviens neatvainojās. Evelīna palika bez telpām un bez līdzekļiem. Viņas sapnis sabruka vienā dienā.
Astrīda stāstīja, un viņas acīs viss bija pateikts. Dāvis klusējot klausījās, noliecis galvu. Kad viņa pabeidza, viņš ilgi sēdēja, skatoties kaut kur tālumā. Tad viņš pacēla acis, un viņa skatienā vairs nebija noguruma — tikai stingra, nepielūdzama apņēmība.
“Es jūs dzirdēju,” — viņš tikai sacīja.
Pēc trim dienām Evelīna pēkšņi saņēma zvanu no “Horizonta”. Viņai piezvanīja pats direktors. Viņš ar pieklājīgu balsi atvainojās par “pārpratumu”, teica, ka notikusi kļūda, un piedāvāja viņai citas telpas. Turklāt pirmos trīs mēnešus viņai nevajadzētu maksāt neko, bet pēc tam īre būtu minimāla.
Evelīna staroja. Viņa pat nevarēja noticēt, ka tas ir īsts zvans, nevis joku zvans. Viņa atnāca pie vecmāmiņas un pastāstīja par notikušo. “Vecmāmiņ, tu saproti? Man atgriež sapni! Viņi man dod telpas! Un vēl bez maksas uz veseliem trim mēnešiem!” Astrīda sēdēja, sakļāvusi plaukstas. Viņa bija pilna ar neizteiktiem vārdiem. Viņa tikai klusi čukstēja: “Dāvis..” Viņa saprata.
Vienā rītā, kad viņa kā parasti devās pie “Atpūtas”, Dāvja vairs nebija. Uz soliņa gulēja tikai veca, nodzeltējusi grāmata. Uz pirmās lapas viņa atrada ar roku rakstītus vārdus:
“Paldies par siltumu. Dzīvojiet, kā jūs mākat – ar labestību. Tas vienmēr ir stiprāks par naudu.”
