Vecvecāku mīlestība ir īpaša un reizēm klusa savā nesavtībā. Tā ir vēlme atdot labāko, lai tikai redzētu savus mazbērnus laimīgus un veiksmīgus. Mēs skatāmies uz viņiem un saskatām savu turpinājumu – tos pašus acu skatienus un rakstura iezīmes, kas reiz piemita mums pašiem.
Tomēr dzīves ritms mēdz ieviest savas korekcijas. Kamēr mēs dzīvojam ar siltām atmiņām un gaidām, jaunieši traucas uz priekšu savā pasaulē, kurā vecvecākiem reizēm tiek atvēlēta vien klusa vieta “otrajā plānā”.
„Savam vecākajam mazdēlam Arvim divreiz gadā es pārskaitu 100 eiro. Tas ir mans mazais, bet sirsnīgais atbalsts viņa izglītībai,” stāsta 74 gadus vecā Inese. Viņa pati dzīvo pieticīgi, taču katrs eiro ir atlikts ar domu par mazbērnu nākotni.
Tieši tādu pašu summu saņem arī abas Arvja jaunākās māsas.
Atšķirība ir tikai reakcijā. „Meitenes vienmēr piezvana tūlīt pat. Viņas čalo, stāsta par jaunajiem pirkumiem vai plāniem, un es tajā brīdī jūtos patiesi vajadzīga un iesaistīta viņu dzīvē. Savukārt no Arvja puses… iestājas klusums.
Nevienas īsziņas, neviena zvana,” dalās Inese.
Vai uzmanība mūsdienās ir kļuvusi par retumu?
Inese neslēpj, ka sirdī iezagās nedrošība. Vai tiešām šāds atbalsts mūsdienu jaunietim šķiet tik pašsaprotams, ka tas nav pat īsa “paldies” vērts?
„Sākumā es jutos mazliet skumja. Sēdēju pie telefona un gaidīju kādu ziņu, kas neparādījās. Man šķita – vai tiešām starp visiem darbiem nav iespējams atrast vienu minūti savai vecmāmiņai?”
Tomēr, veltot laiku pārdomām, Inese nonāca pie atziņas, kas visu vērsa par labu. Jauniešu pasaule šobrīd ir pārpildīta ar informācijas troksni. Studijas, pirmie soļi karjerā, sociālie tīkli – tajā visā “paldies” reizēm nevis pazūd aiz necieņas, bet gan aiz nezināšanas par to, cik ļoti otram šis vārds ir svarīgs.
Pirmais solis uz saprašanos
Tā vietā, lai noslēgtos sevī vai pārtrauktu palīdzēt, Inese nolēma spert pirmo soli. Viņa pati piezvanīja Arvim. Nevis lai pārmestu, bet lai vienkārši apjautātos: „Kā tev klājas? Vai izdevās iegādāties to, ko biji plānojis?”
Saruna izvērtās pārsteidzoši sirsnīga. Arvis tiešām bija saņēmis naudu un uzreiz to iztērējis nepieciešamajiem kursu materiāliem. Viņš vienkārši bija ieslīdzis darbos un pat neiedomājās, ka vecmāmiņa gaida apstiprinājumu. Viņam šķita pašsaprotami, ka vecmāmiņa zina, cik ļoti viņš novērtē šo palīdzību.
Mācība, kas stprina abas puses
Mēs bieži gaidām, ka tuvākie sapratīs mūsu sajūtas bez vārdiem, taču paaudžu atšķirības reizēm rada pārpratumus tur, kur to varētu nebūt.
Galvenā atziņa, pie kuras nonāca Inese: ja tev pietrūkst uzmanības vai saiknes, negaidi to kā pienākumu, bet sniedz to pati. Reizēm vienkāršs zvans un mīļš jautājums ir vērtīgāks par jebkuru materiālu dāvanu.
Dāvināšanas priekam nevajadzētu kļūt par gaidu gūstekni – dāviniet no visas sirds, bet neaizmirstiet arī paši pajautāt, kā klājas tiem, kuriem jūsu atbalsts ir tik ļoti nepieciešams.
Vai arī jūsu ģimenē ir bijuši līdzīgi pārpratumi starp paaudzēm? Kā jūs tos risinājāt? Padalieties ar savu pieredzi komentāros!
