Mēs nolēmām dzīvot manā dzīvoklī, jo Kārlim nebija savas dzīvesvietas. Par spīti tam, ka viņam jau bija 43 gadi, viņš joprojām dzīvoja pie savas mammas. Turklāt tajā pašā mājā mitinājās arī viņa māsa ar saviem dvīņiem.
Man pašai bija vienistabas dzīvoklis, kuru biju nopirkusi, pateicoties savam cītīgajam darbam, bez vecāku atbalsta. Viss, kas saistījās ar dzīves izdevumiem – komunālie maksājumi, pārtika un citas nepieciešamās lietas, bija uz mana rēķina.
Kārlis pastāvīgi solīja, ka mēneša beigās saņems algu, taču līdz šim es to neesmu redzējusi.
Tikai divus mēnešus pēc mūsu kāzām viņš paziņoja, ka ir zaudējis darbu. Un kopš tā brīža viņš nemaz nesteidzas meklēt jaunu. Laiks paiet vai nu pie viņa mātes, vai skatoties televizoru mājās.
Es līdz šim esmu pacietusi viņa neizdarību, bet arī man ir savas robežas – es neesmu no dzelzs! Turklāt viņš vēl uzdrošinās man pārmest, ka viņu kaitina klaviatūras skaņa, kad es strādāju no mājām, lai uzturētu mūs abus.
Pagājušajā nedēļā viņš kļuva ļoti dusmīgs uz mani un pauda savu neapmierinātību, jo nepaspēju pagatavot vakariņas laikā. Kā man rīkoties?
