Mirdza, vecā kaluma sieviete, audzināta cieņā pret vecākajiem, klusā ģimenes hierarhijā un tad uzradās Santa…
Mirdza stāvēja virtuvē, bļodiņā mīcot biezpienu plācenīšiem. Aiz loga lēnām nolaidās agrīns ziemas vakars. Dzīvoklī smaržoja pēc vaniļas un bērnības. Tieši šādos brīžos viņa jutās pa īstam laimīga — kad māja piepildījās ar ierastajām rūpēm, pie lielā galda tūlīt-tūlīt bija jāsapulcējas viņas vīram Jurim un viņu pieaugušajam dēlam Mārtiņam. Domas par dēlu Mirdzā vienmēr izraisīja vieglu trauksmi. Mārtiņš apprecējās pirms pusgada.
Viņa izvēlēto Santu vīramāte bija satikusi tikai dažas reizes. Meitene bija spilgta, pārliecināta par sevi, ar asu, caururbjošu skatienu. Mirdza, vecā kaluma sieviete, audzināta cieņā pret vecākajiem un klusā ģimenes hierarhijā, viņas klātbūtnē jutās nedaudz neomulīgi, it kā viņas pašas pieredze, kulinārijas prasmes un rūpīgums būtu zaudējuši vērtību vedeklas spiediena priekšā. Juris, kurš bija iesnaudies krēslā ar avīzi, klusi krāca, un šī skaņa Mirdzu nomierināja.
Viss bija kā parasti, bet tad viņas telefonā, kas gulēja uz galda, pienāca paziņojums. Sieviete noslaucīja rokas priekšautā un paskatījās ekrānā. Tas bija ziņojums no Santas kopējā ģimenes tērzētavā, kuru viņa bija izveidojusi uzreiz pēc kāzām un nosaukusi par “Ģimenes grupu”.
— Dārgie! — rakstīja Santa. — Ielūdzam jūs pie mums sestdien uz svētku vakariņām. Vēlamies visus sapulcināt pie viena galda.
Mirdza pasmaidīja par vedeklas mīļo iniciatīvu. Viņa jau domās sāka pārcilāt receptes, ko tādu garšīgu izcept un paņemt līdzi, kad viņas skatiens noslīdēja tālāk pa tekstu. Smaids lēnām pazuda no sievietes sejas.
— Lai vakars izdotos pa īstam silts un demokrātisks, — turpināja Santa, — piedāvāju to veidot “potlača” formātā. Tas ir pasākums, kad katrs viesis dod savu artavu kopējos svētkos. Tā mēs visi kļūsim par svinību līdzdalībniekiem. Esmu sastādījusi sarakstu, lai izvairītos no atkārtošanās. Lūdzu, pārbaudiet un pierakstieties pie ēdieniem.
Zemāk bija glīti strukturēts saraksts tabulas veidā. Jurim tika uzdots iegādāties “labu sarkanvīnu, ne mazāk kā divas pudeles”. Mirdzai — “pildīta zivs, vēlams līdaka vai zandarts, 1 gab., 8-10 personām”. Mārtiņam nez kāpēc arī bija adresēts personīgs punkts — “uzkodas: gaļas plate, sieri, olīvas”.
Sarakstā bija arī citi radinieki un Santas draugi, katram bija ticis savs nesamais. Mirdza pārlasīja ziņu vēlreiz. “Potlačs” — šis vārds viņai grieza ausīs. Viņa nebija pārliecināta par tā precīzo nozīmi, taču kopējā jēga bija skaidra: nāciet ciemos ar savu ēdienu. Viņas pirms svētku noskaņojums izgaisa, dodot vietu dziļam, smeldzīgam aizvainojumam.
Viņu, Mirdzu, labāko kulināri visos rados, sievieti, kuras pīrāgi bija ģimenes mielastu leģenda,… uzaicināja ciemos… ar uzdevumu?
Viņa piegāja pie krēsla un klusi pieskārās vīra plecam.
— Juri, paskaties.
Juris, pamirkšķinājis acis, nobīdīja brilles uz degungala un paņēma telefonu. Viņš izlasīja vedeklas ziņu, un viņa lūpas cieši sakļāvās.
— Kas tās par muļķībām? — nomurmināja vīrietis. — Nest savu ēdienu ciemos? Vai mēs esam studenti kopmītnēs?
— Viņa uzrakstīja “demokrātiski”, — klusi, gandrīz attaisnojoties, noteica Mirdza.
— Demokrātiski ir tad, kad visi kopā gatavo, nevis kad saimniece izdala pavēles kā parādes laukumā, — nocirta Juris. — Pildīta zivs. Tas ir pusdienas darbs. Saki, ka nevarēsi.
Bet Mirdza vairs neklausījās vīrā. Viņas aizvainojums pakāpeniski pārauga izaicinājumā.
— Nē, — viņa teica stingri. — Es pagatavošu, un mana zivs būs vislabākā!
Visu nākamo dienu Mirdza pavadīja virtuvē. Viņa pati aizbrauca uz tirgu, lai izvēlētos vissvaigāko, lielāko līdaku. Sieviete to rūpīgi notīrīja, lai nesaplēstu. Pēc tam pagatavoja vissmalkāko pildījumu no zivs, rīvmaizes, sīpoliem un sviesta. Piepildījusi ar malto gaļu, viņa piešķīra zivij sākotnējo formu. Mirdza to izcepa cepeškrāsnī ar dārzeņiem, un pa visu dzīvokli izplatījās dievīgs aromāts.
Pienāca sestdiena. Mirdza ar lepnumu uzlūkoja milzīgo trauku, kas bija rūpīgi ietīts pārtikas plēvē un vairākos dvieļos siltumam. Juris, drūms un kluss, nesa kasti. Santa sagaidīja vīratēvu un vīramāti ar atplestām rokām. Viņa bija tērpusies modernā violetas krāsas kombinētā kleitā, viņas grims bija nevainojams.
— Beidzot! — iesaucās vedekla, un viņas skatiens uzreiz nokrita uz masīvo trauku vīramātes rokās. Vieglā ēna pārskrēja viņas sejai. — Nāciet iekšā, nometiet mēteļus.
Viesistabā jau bija sapulcējušies kādi desmit cilvēki. Skanēja balsu dūkoņa, bet uz lielā galda bija izvietoti viesu atnestie salāti, uzkodas, groziņi. Viss izskatījās mūsdienīgi, spilgti, bet kaut kā bezdvēseliski, it kā lielveikala produktu izstāde. Mārtiņš, ieraudzījis vecākus, piesteidzās pie viņiem.
— Mamm, tēt, sveiki! Kas jums tur tik iespaidīgs?
— Pildīta zivs, kā lūdzāt, — ar cieņu teica Mirdza.
Mārtiņš paņēma no viņas trauku un aiznesa uz virtuvi. Santa viņam sekoja. Mirdza, novilkusi mēteli, devās uz viesistabu, taču viņas auss uztvēra sarunu drumslas no virtuves.
— Atkal šī gigantomānija, — aizkaitināti teica Santa. — Kur lai es to lieku? Tā aizņem pusi galda. Mums taču ir savs koncepts.
— Labi, Santiņ, neuzvelcies, — Mārtiņš mēģināja viņu nomierināt. — Mamma centās.
Mirdzu it kā aplēja ar aukstu ūdeni. Viņa piegāja pie galda, lai atrastu vietu savam ēdienam, taču visur stāvēja smalkas bļodiņas, nelieli salātu trauki. Viņas līdaka tiešām izskatījās pēc patriarhāla giganta starp šiem ēdieniem. Pēc pusstundas viesi apsēdās. Santa, starojot, pacēla glāzi.
— Dārgie draugi un tuvinieki! Esmu priecīga jūs sveikt mūsu mājās šādās demokrātiskās un mūsdienīgās vakariņās. Paldies, ka atbalstījāt “potlača” ideju.
Visi pieklājīgi smaidīja, saskandināja glāzes. Mirdza sēdēja ar akmens cietu seju. Viņas zivi, kuru viņa ar tādām pūlēm veda metro, nolika virtuves tālākajā stūrī, pat neiztinot no dvieļiem. Saruna pie galda bija rosīga, bet Mirdza tajā gandrīz nepiedalījās. Viņa jutās nevis kā viese, bet kā kāda pārtikas piegādātāja, kura izpildījusi savu darbu un tagad ir lieka. Juris klusi sarunājās ar Mārtiņu par darbu, taču pēc viņa sarauktajām uzacīm varēja redzēt, ka arī viņš nav sajūsmā par vakaru. Kādā brīdī Santa, lejot tēju krūzēs, atkal pagriezās pret vīramāti.
— Mirdzas tante, velti jūs atnesāt zivi. Tā šeit nav vietā. Es jums it kā rakstīju, ka tā nav vajadzīga…
— Kā nav vajadzīga? Nē, tu man neko nerakstīji… Es visu piektdienu pavadīju virtuvē. Es izvēlējos vislabāko zivi, marinēju. Es to pagatavoju jums, ģimenei, bet tu saki, ka tā nav vietā? — vīramāte apstulba. — Kam tad tu vispār sastādīji to sarakstu ar ēdieniem?
Santa sastinga ar tējkannu rokā. Viņas seja izstiepās.
— Mirdzas tante, tas taču ir “potlačs”, kopīga lieta. Es nevaru nest saimnieces nastu viena. Katram bija jādod sava artava…
— Artava? — Mirdzas balss ietrīcējās. — Tu par artavu sauc pavēli “WhatsApp”? Vai tu zini, kas ir īsta artava? Tas ir tad, kad tu aicini viesus un dari visu, lai viņiem būtu labi, nevis sastādi viņiem uzdevumu sarakstus. Es tik daudz velti pūlējos ap to zivi, bet tu to pat uz galda neuzliki.
Viesistabā iestājās klusums. Visi skatījās te uz Mirdzu, te uz Santu.
— Mamm, nomierinies, — mēģināja iestarpināt Mārtiņš, bet bija par vēlu.
— Es nesaprotu, kur ir problēma. — uzliesmoja Santa, viņas seja pietvīka. — Es visu noorganizēju, visu pārdomāju! Es negribēju kā vecos laikos stāvēt pie plīts nedēļu pirms viesu atnākšanas. Tas ir mūsdienīgi. Tas ir taisnīgi. Bet jūsu zivs… tā vienkārši neiekļaujas formātā. Tā ir pārāk liela un… vecmodīga.
Pēdējais vārds palika karājoties gaisā. Mirdza lēnām piecēlās.
— Labi, — viņa teica. — Es sapratu. Mans vecmodīgais ēdiens un es pati šeit esam lieki.
Viņa pagriezās un devās uz priekšnamu. Juris, drūms kā negaisa mākonis, piecēlās un sekoja viņai.
— Mārtiņ, mēs tevi neaudzinājām tāpēc, lai tu ļautu šādi teikt un darīt, — viņš noteica dēlam pār plecu un izgāja aiz sievas.
Priekšnamā Mirdza uzvilka mēteli. Viņa nespēja ticēt notiekošajam. No viesistabas atskanēja apslāpēta, apmulsušu viesu balsis. Pēkšņi viesistabas durvis atvērās, un uz sliekšņa parādījās Santa. Viņas acis dega.
— Zināt ko, Mirdzas tante? Ja jums tā nepatīk mūsu noteikumi, jums šeit nav vietas. Jūs ar saviem pārmetumiem un šo muļķīgo zivi sabojājat visu manu vakaru.
Mirdza sastinga trulumā
— Tu… tu rādi man uz durvīm? — viņa pačukstēja, neticēdama savām ausīm.
— Jā. Tāpēc, ka jūs necienāt mani kā saimnieci. Es tā vairs nevaru.
Tajā brīdī no viesistabas izskrēja Mārtiņš.
— Santa, ko tu runā. Mamm, tēt, piedodiet, viņa nedomā nopietni to.
— Nē, es nopietni runāju. — Santa nerimās.
Mirdza paskatījās uz dēlu. Nepasakot ne vārda, sieviete pamāja ar galvu, pagriezās un izgāja kāpņu telpā. Juris, satvēris cimdus, izgāja viņai pakaļ. Durvis aiz viņiem ar troksni aizvērās.
— Nu re, vajadzēja tevi paklausīt, — klusi, ar rūgtu ironiju noteica Mirdza. — Mana zivs izrādījās nevietā.
— Vajadzēja paņemt līdzi un pašiem apēst, — sašutis nomurmināja vīrietis. — Bet tā… viss bija velti…
— Vairāk nekādu “potlaču” un sarakstu “WhatsApp”, — aizkaitināti atbildēja Mirdza.
Juris pasmaidīja un smieklīgi nokrekšķinājās, kas sasmīdināja gados veco sievieti. Pēc šī incidenta vīramātes un vedeklas attiecības galīgi nekādas.
