Pēc vakariņām mēs devāmies uz viesnīcu, kur jau bijām pasūtījuši šampanieti un desertu. Pāris minūšu laikā pie numura durvīm pieklauvēja. Arnis, nenojaušot, ka tas varētu būt kāds cits, nevis viesmīlis, devās atvērt. Durvīs stāvēja viņa sieva.
Tajā mirklī es piedzīvoju dīvainu atvieglojuma sajūtu. Man šķita, ka tagad viss noskaidrosies: viņš aizies no sievas, un mēs uzsāksim jaunu dzīvi kopā. Bet realitāte izrādījās daudz sarežģītāka.
Arnis patiešām izšķīrās un pārcēlās pie manis. Pirmajā brīdī šķita, ka tas ir sākums tam, par ko esmu sapņojusi. Bet kopā ar viņu manā dzīvē ienāca arī viņa bērni. Māte nespēja uzņemties viņu uzturēšanu, jo viņai nebija darba un stabili ienākumi.
Arnis uzstāja, lai bērni dzīvotu pie mums, un es nevarēju viņam atteikt.
Un tagad, vietā, lai baudītu mieru un laimi, mūsu dzīvoklī ir izveidojusies neskaidrība. Bērni bieži trokšņo, viss ir izmētāts, un man ir grūti atrast laiku sev.
Arnis neredz tajā problēmu. Viņš uzskata, ka man jāpieņem situācija tāda, kāda tā ir. Bet es jūtu, ka vairs nespēju tā dzīvot.
Turpināt izturēt, cerot, ka viss uzlabosies? Vai atzīt, ka esmu pieļāvusi kļūdu, un sākt visu no jauna?
Sakiet, kā man rīkoties?
