— Mājas pagaidīs.
— Cik ilgi? Gadu? Divus? Piecus?
Viņš paraustīja plecus.
— Nezinu. Kad būs lieka nauda.
— Tev tagad ir lieka nauda. Tu visu algu tērē sev.
— Tas nav lieki. Tie ir nepieciešami izdevumi.
Es atvēru durvis.
— Armīn, — es klusi teicu. — Tu tērē kaudzi naudas sev un apģērbam. Savam atspulgam spogulī. Bet dzīvo dzīvoklī bez remonta. Un tevi tas apmierina.
— Mani apmierina. Jā, bet tevi nē? Tā arī pasaki tieši.
— Nē. Mani neapmierina. Man vajag vīrieti, kurš rūpējas ne tikai par muskuļiem. Bet arī par mājām. Par dzīvi apkārt.
— Tātad tev vajag kādu ar naudu. Kurš visu tērē uz tevi.
Tas mani aizskāra. Kļuva sāpīgi.
— Man nevajag tavu naudu. Man vajag cilvēku ar normālām prioritātēm.
Es izgāju kāpņu telpā. Viņš neapturēja. Stāvēja durvīs. Skatījās pakaļ. Nokāpu pa kāpnēm. Izgāju no kāpņu telpas. Apsēdos uz soliņa pagalmā. Izņēmu telefonu. Uzrakstīju Vitai: «Viss. Beigas». Viņa uzreiz piezvanīja:
— Kas notika?
— Redzēju viņa dzīvokli.
— Un?
— Vita, tur… Tur ir veco laiku muzejs. Tapetes no astoņdesmitajiem. Paklāji pie sienām. Pulētais skapis. Caurumi tapetēs. Caurumains linolejs.
— Nopietni?
— Jā. Bet viņš saka, ka viņam ir normāli. Ka nauda jātērē ķermenim. Piedevām. Nevis remontam.
Vita paklusēja.
— Skaidrs. Nu, Zane, izlem pati. Varbūt viņam tiešām svarīgāks ir darbs.
— Saprotu. Bet es nevaru. Negribu dzīvot tādā dzīvoklī. Pat nākt tur negribu.
— Tad ej prom. Kāpēc mocīties?
Es sēdēju uz soliņa vēl pusstundu. Domāju. Skatījos uz kāpņu telpu. Pēc tam aizbraucu mājās. Es nobloķēju Armīna numuru. Pēc divām nedēļām satiku darba kolēģi. Artūrs. Trīsdesmit pieci gadi. Strādā kaimiņu nodaļā. Sākām sarunāties ēdnīcā. Viņš uzaicināja uz kino. Es piekritu. Tikāmies mēnesi. Pēc tam viņš uzaicināja pie sevis. Es braucu ar bažām. Baidījos atkal ieraudzīt paklājus, caurumainas tapetes un vecās mēbeles. Bet Artūrs dzīvoja parastā vienistabas dzīvoklī. Tīrā. Normāls remonts. Baltas sienas. Lamināts. Mēbeles vienkāršas, modernas. Kļuva vieglāk.
— Tev šeit ir normāli, — es teicu.
— Remontu taisīju pirms diviem gadiem. Pats. Brīvdienās. Pusgadu patērēju.
— Toties tagad ir patīkami dzīvot.
— Jā. Man ir svarīgi, lai mājās būtu mājīgi.
Mēs tiekamies vēl joprojām. Artūrs nav skaistulis. Nav uztrenēts. Parasts vīrietis. Strādā ar datortehniku, bet viņam mājās ir tīrs. Mēbeles ērtas. Remonts svaigs. Viņš rūpējas par mājām. Par sadzīvi. Par dzīvi apkārt. Man ar viņu ir mierīgi. Komfortabli. Normāla dzīve. Mēnesi pēc tam ieraudzīju Armīnu tirdzniecības centrā. Ar meiteni. Jaunu. Kādi divdesmit gadi. Tieviņu. Garām kājām. Viņa skatījās uz viņu sajūsmā. Karājās viņam pie rokas.
Armīns mani pamanīja. Acis satikās. Viņš novērsa skatienu. Pagāja garām. Droši vien viņa vēl nav redzējusi viņa dzīvokli. Nezina par paklājiem. Par skapi. Par caurumiem tapetēs. Žēl viņas. Vilšanās būs stipra. Armīns palika savā vienistabas dzīvoklī. Ar paklājiem. Ar modeļa ķermeni. Un pensionāra dzīvokli. Varbūt atradīs meiteni, kurai vienalga. Kura uz to visu pievērs acis. Bet es neesmu tāda. Domāju tieši tāpēc viņš meklē sev “parastas” meitenes, jo domā, ka tādas būs gatavas dzīvot pat alā, ka tikai ar viņu. Un kā jums liekas?
