Visu dzīvi esmu centusies palīdzēt citiem. No 15 gadu vecuma sāku strādāt, jo mamma viena rūpējās par mūsu brāļiem. Vēlāk, kad man bija 18 gadi, strādāju rūpnīcā, nēsāju smagus cementa spaiņus.
Pēc tam iestājos celtniecības tehnikumā, un pēc tā beigšanas sāku darbu savā profesijā. Tur arī satiku Anatoliju, ar kuru drīz vien apprecējāmies…
Pēc gada mūsu ģimenē piedzima dēls Gatis. Drīz vien attiecībās sākās nesaskaņas, un mums kļuva grūtāk saprasties. Lai rastu mieru un stabilitāti, es devos pie mammas, kur dēls saņēma rūpes, bet pati turpināju strādāt un domāt par nākotni.
Daudzu gadu laikā es regulāri sūtīju naudu mammai, palīdzēju viņai un brāļiem, kā arī krāju naudu dzīvokļa iegādei, kamēr pati strādāju Itālijā. Ar laiku mums izdevās iegādāties mājokli, un dēls pārcēlās tur dzīvot.
Dēls Gatis iestājās prestižā augstskolā, ko es vienmēr biju vēlējusies, jo pati nebiju ieguvusi kvalitatīvu izglītību. Es biju gatava atbalstīt viņa studijas ar jebkādu finansējumu.
Taču trešajā kursā dēls nolēma pamest universitāti, sacīdams:
— Mammu, šie diplomi nevienu vairs neinteresē. Es kļūšu par biznesmeni, tikai tā var nopelnīt mūsu valstī.
Es nepiebildu, jo jaunieši labāk saprot, kā lietas notiek. Es devu viņam naudu, lai viņš varētu sākt savu biznesu. Sākumā viss gāja labi, bet pēc tam vajadzēja arvien vairāk līdzekļu. Es neatteicos un centos viņu atbalstīt.
Vienlaikus es turpināju palīdzēt mammai un brāļiem, jo arī viņiem bija grūti. Man likās svarīgi sākt domāt arī par sevi, jo sev krāju pavisam maz. Kad dēls izlēma precēties, es apmaksāju kāzu svinības, bet pēc tam viņam teicu:
— Dēliņ, es jau esmu daudz palīdzējusi citiem. Tagad gribu sākt domāt par savām vecumdienām.
— Protams, māmiņ, tā vajag! — viņš atbildēja.
— Taču naudu es tev sūtīšu krāšanai. Vēlos, lai tā ir drošībā, jo dažkārt var gadīties neparedzētas situācijas. Itālijā tādi gadījumi mēdz būt.
Dēls piekrita, un es laiku pa laikam turpināju viņam sūtīt ievērojamas summas. Protams, reizēm es viņam palīdzēju arī tāpēc, ka viņam piedzima bērni. Tā pagāja seši gadi, un es nolēmu atgriezties mājās. Bijusi diezgan nogurusi, vēlējos beidzot pavadīt vairāk laika ar mazbērniem, kamēr viņi vēl ir mazi.
Es biju plānojusi iegādāties nelielu mājiņu pie pilsētas nomales, lai bērni varētu atbraukt ciemos brīvdienās. Pēc maniem aprēķiniem būtu jābūt sakrātiem apmēram 40 tūkstošiem eiro — gan mājai, gan mierīgai vecumdienu dzīvei.
Taču, kad lūdzu dēlu izņemt manu uzkrājumu summu, viņš man nodeva aploksni ar 8300 eiro.
