Dēls stāvēja, nezinādams, ko atbildēt…
— Nu, Sandra dažas reizes prasīja nedaudz, es viņai teicu, lai ņem pa 100–200 eiro… — viņš sāka skaidrot.
Bet kur palika tūkstoši? — es viņu pārtraucu.
Mēs sagaidījām viņa sievu, un, kad pieskāros tēmai par uzkrājumiem, viņa reaģēja diezgan tieši.
— Ko jūs bijāt cerējusi? — viņa sacīja. — Gatim ne vienmēr viss ir viegli. Tagad man jādomā, kā uzturēt ģimeni un bērnus. Daudz kas ir uz maniem pleciem.
Man bija grūti savaldīt emocijas. Es paņēmu atlikušos līdzekļus un devos pie mammas. Pirms aizbraukšanas sacīju:
— Esmu izlēmusi palikt tepat. Es neplānoju doties nekur citur. Tā vairs nav mana vēlme. Un turpmāk es naudu vēlos novirzīt savām vajadzībām.
Diemžēl arī mammas mājās es nejutos īpaši gaidīta. Viņa dzīvo kopā ar brāli un viņa sievu, kuri agrāk bieži paļāvās uz manu atbalstu. Sākumā viņi bija priecīgi mani redzēt, taču, kad kļuva skaidrs, ka šoreiz materiāla palīdzība nebūs iespējama, attieksme mainījās. Pēc tam, kad izstāstīju savu situāciju, sapratu, ka iespējas ilgāk palikt ir ierobežotas. Tāpēc sāku meklēt iespējas dzīvot laukos.
Galu galā es iegādājos nelielu mājiņu par 4000 eiro. Padomāju – labāk ir kaut kas nekā nekā. Iestādīju nelielu dārziņu un iepazinos ar kaimiņu Nauri, kurš ir atraitnis. Drīz vien viņš piedāvāja dzīvot kopā, un es piekritu.
Dēls dažkārt piezvana un jautā, vai neplānoju atgriezties Itālijā, jo viņa sieva esot neapmierināta. Taču es vairs negribu atgriezties – pietiek ar gadiem, ko esmu pavadījusi strādājot un dzīvojot bez īsta atpūtas brīža. Tagad vēlos mieru savās vecumdienās. Vai tas nav pelnīts?
Esmu arī nedaudz saskārusies ar vilšanos, jo uzzināju, ka vedekla izmantoja naudu bez manas ziņas. Ko jūs ieteiktu manā vietā?
