— Panemiet savus maisus, bērnu, čomus un āra laukā no dzīvokļa. Rita pat uzreiz nesaprata, ka to saku viņai
Viņa stāvēja virtuves vidū manā halātā, ar izsmērētu tušu, basām kājām un skatījās uz mani tā, it kā es būtu iebrukusi viņas mājās bez brīdinājuma.
— Ko tu dari? Un vispār,cilvēki atpūšas.
— Cilvēki?
— Jā, cilvēki. Vai mani viesi vairs nav cilvēki?
Es klusējot apmetu skatienu virtuvei. Uz jaunā, gaišā dīvāna gulēja kāda vīrieša jaka, izlietnē kalnā bija sakrauti taukaini trauki, bet uz grīdas lipa kaut kas salds un pretīgs. No istabas skanēja mūzika un mežonīgi smiekli.
— Mārtiņ, sauc taksi un palīgus, ja šie neaizies paši.
— Jau saucu, — auksti atbildēja vīrs.
Ritas vīrs Vadims iznāca koridorā un samiedza acis.
— Ko tu te komandē?
— Tāpēc, ka tas ir mans dzīvoklis.
— Jau mēnesi kā mūsējais.
— Būtu jūsu, ja jūs par to maksātu.
— Ai, samaksāsim, nevajag ja.
— Nevis “samaksāsim”. Šodien. Tagad. Un atbrīvojiet telpas nekavējoties.
Rita nosrausās.
— Ak, sākās. Pilsētas dāma pamodusies.
— Nē, Rita. Vienkārši muļķe beidzot ir pamodusies.
Es to pateicu un pati brīnījos par savu balsi. Agrāk es būtu samulsusi, mēģinājusi visu nogludināt, sāktu skaidrot, taisnoties. Bet tajā brīdī, skatoties uz svešiem cilvēkiem savā dzīvoklī es pirmo reizi sajutu nevis vainu, bet niknumu. Bet viss taču sākās gandrīz nevainīgi. Ar lūgumu. Ar sūdzībām. Ar ģimenes spiedienu. Ar manu mūžīgo “nu tie taču ir radinieki”.
— Ancīt, izīrē mums dzīvokli. Mēs taču neesam sveši, — klausulē lūdzās māsīca.
— Rita, es nezinu.
— Nu ko tur nezināt? Mūs saimniece izlika ne par ko.
— Pavisam ne par ko?
— Nu protams. Te viņai bērns par skaļu staigā, te Vadims vēlu pārnāca, te es, redziet, veļu ne tur karinu.
— Skaidrs…
— Mums tagad reāli nav kur iet. Tu taču saproti, mums ir Aleksis.
Es sēdēju virtuvē, virpināju rokā karoti un jau jutu to nepatīkamo, smeldzošo sajūtu, kad tevi sāk stumt uz lēmumu, kuru tu vēl neesi pieņēmusi. Mans vienistabas dzīvoklis stāvēja tukšs pēc īrniekiem. Mēs ar Mārtiņu tur speciāli bijām uztaisījuši svaigu remontu un nolēmām izīrēt kārtīgi, ar līgumu, bez steigas.
— Un cik jūs esat gatavi maksāt?
— Nu… kādus simts eiro.
— Rita, komunālie tur gandrīz pusi vairāk.
— Mēs taču neesam sveši. Vai tad tu no savējiem kā no svešiniekiem naudu prasīsi?
Mārtiņš dzirdēja pēdējo frāzi un uzreiz pacēla acis.
— Tikai nesaki, ka tu tagad to nopietni apspried. Ance, pat nedomā.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka cilvēks, kurš sāk ar kaulēšanos un frāzi “mēs taču neesam sveši”, pēc tam uzsēdīsies tev uz kakla.
— Tu esi pārāk kategorisks.
— Es esmu pārāk pieaudzis.
Es atkal pieliku telefonu pie auss.
— Rita, man jāpadomā.
— Ko tur domāt? Mēs esam ģimene.
Pēc pusstundas piezvanīja tante Lūcija. Tieši no šī zvana es baidījos.
— Ancīt, saulīt, sveika.
— Labdien, tante Lūcija.
— Kā tev iet, mana labā?
— Normāli.
— Bet es te ko zvanu… Palīdzi Ritiņai. Viņiem tagad grūti. Tu jau zini, pilsēta sveša, dzīvesvieta dārga, Aleksis maziņš.
— Es saprotu.
— Tu taču mums pati acu priekšā izaugi. Atceries, kā dzīvoji pie mums vasarā, kad mamma bija peļņā?
Es aizvēru acis. Atcerējos. Gan veco māju, gan dārzu, gan kompotu burkās, gan tanti Lūciju, kura toreiz tiešām bija pret mani laba. Droši vien tāpēc viņas balss trāpīja tieši pašā vārīgākajā vietā.
— Atceros.
— Nu re. Vai tiešām tu tagad savējiem nepalīdzēsi? Viņi maksās. Ja kas, es piemetīšu. Es par viņiem galvoju.
Pēc šiem vārdiem es padevos. Ne tāpēc, ka noticēju. Bet tāpēc, ka jutos parādā. — Labi. Lai ievācas.
Mārtiņš tik lēni nolika dakšiņu, ka man palika neomulīgi.
— Tu tikko pieļāvi milzīgu kļūdu.
— Es vienkārši gribu palīdzēt.
— Nē. Tu vienkārši neproti pateikt nē tiem, kas spiež uz žēlumu.
— Tie ir mani radinieki.
— Un tieši tāpēc būs sliktāk.
— Ak, māsiņ, izglābi! — Rita ielidoja dzīvoklī pirmā, pat nesagaidot, kamēr es pilnībā atvēršu durvis.
— Uzmanīgāk, te krāsa uz grīdlīstēm vēl svaiga.
— Gan jau, nekas tai nenotiks.
Vadims stiepa somas, maisus, kaut kādu kasti ar katliem un teica:
— Aleksi, nelien liftā ar kājām!
— Es ne ar kājām!
— Es visu dzirdu!
Rita jau staigāja pa dzīvokli, vēra vaļā skapīšus un skatījās vannas istabā.
— Nu, nekas tāds… gaišs. Tikai ledusskapis maziņš. Un skapi vajadzētu lielāku.
Es pat uzreiz nezināju, ko atbildēt. — Vispār jau jūs neatnācāt skatīties viesnīcu.
— Es jau tikai tā saku. Ko tu uzreiz? Viņa uzlika uz galda sālītu gurķu burku. — Tas no mammas. Pašu audzēti. Īsti, nevis veikala ķīmija. Iedod Mārtiņam. Lai gan viņš droši vien tādus neēd.
Mārtiņš, kurš stāvēja pie loga, pat nepagriezās. Pēc tam mēs apspriedām naudu. Precīzāk, mēģinājām.
— Ance, sarunājam pirmo mēnesi simtnieku, un no nākamā tad jau redzēs, — teica Rita.
— Mēs taču runājām, ka komunālie ir atsevišķi.
— Ai, nu neesi tik piekasīga. Cik tad tur tie komunālie ir?
— Pietiekami.
— Mums tagad grūti.
— Man arī nav viegli taisīt remontu pēc īrniekiem.
— Nu labi, labi, ko tu uzvilcies.
Toreiz man jau vajadzēja apstāties. Vajadzēja ieraudzīt, kā viņi skatās uz mājokli nevis kā uz svešu dzīvokli, bet kā uz bezmaksas resursu, kuru var izspiest, nokaulēt un izmantot līdz galam. Bet es atkal nolēmu būt labā. Pirmais mēnesis pagāja klusu. Gandrīz. Tiesa, Rita vairākas reizes lūdza “nedaudz pagaidīt” ar maksājumu. Tad sūdzējās, ka dārziņu nedabūja, ka Vadimam aiztur algu, ka pārvākšanās visu naudu apēdusi. Es klausījos, nopūtos un iestāstīju sev, ka tas ir pārejoši. Mārtiņš vairs neko neteica. Tikai skatījās tā, it kā jau redzētu finālu. Kādu dienu es sadomāju piebraukt pie viņiem ar skaitītāju rādījumu.
— Rita, es uz pusstundu iesprukšu.
— Ai, nē, labāk ne šodien.
— Kāpēc?
— Es ne pārāk labi jūtos.
— Stipri?
— Jā. Vispār nav līdz viesiem.
Balss viņai neizklausījās slikti. Drīzāk nervoza, saraustīta, it kā viņa vienlaikus runātu ar mani un kādam rādītu zīmes, lai tas klusē.
— Varbūt tev kaut ko nopirkt?
— Nevajag. Vadims pats visu paņēma. Pēc tam sazināsimies.
Un viņa nolika klausuli tik ātri, ka man iekšā kaut kas iedzēlās. Tajā vakarā es pirmo reizi iedomājos: ko viņi no manis slēpj? Atbilde atnāca pati. Pēc divām nedēļām es atvēru kaimiņu čatu un ieraudzīju desmitiem ziņu.
“Izbeidziet tās nakts izlkaides!”
“Cik var klausīties jūsu bļaušanā!”
“Vai jums tur puika vispār ir, vai arī viņš ir atstāts pašplūsmā?”
Es sākumā pat nesapratu, ka runa ir par manu dzīvokli. Tad ieraudzīju kāpņu telpas numuru, stāvu — un mani it kā ar aukstu ūdeni aplēja. Man tūlīt piezvanīja kaimiņiene Ella.
— Anna, vai jums sirdsapziņa ir?
— Kas noticis?
— Kas noticis? Jūsu dzīvoklī otro dienu ir jautrība! Vakar līdz diviem naktī, šodien no rīta skraidīšana, durvju ciršana!
— Manis tur nav.
— Bet kas tur ir?
— Radinieki.
— Tad vāciet savus radiniekus. Man bērni mostas no viņiem.. Un ne tikai man. Mēs jau gribējām saukt pašvaldību.
— Es tūlīt būšu.
— Nu tad brauciet arī. Un paskatieties, ko viņi tur ir sarīkojuši.
Es uzreiz piezvanīju Ritai. Viņa nepacēla. Vēlreiz. Un vēlreiz. Tad piezvanīja Mārtiņš.
— Kaimiņi sūdzas. Tur troksnis.
— Es braucu tev līdzi.
— Nevajag, es pati…
— Vajag. Tāpēc, ka tu atkal sāksi runāt maigi.
Mēs atbraucām pēc četrdesmit minūtēm. Mūziku varēja dzirdēt jau pie lifta. Durvis neviens nevēra vaļā. Mārtiņš spieda zvanu ilgi, bez apstājas. Beidzot durvis atvērās, un uz sliekšņa parādījās Vadims. Saburzīts, ar blāvu skatienu.
— O, saimnieki ieradušies.
— Paej malā, — teica Mārtiņš. Mēs iegājām. Un es sastingstot stāvēju. Mans jaunais pleds bija sasmērēts ar kaut ko taukainu. Uz sienas pie slēdža tumšoja brūns pleķis, it kā kāds tur būtu sviedis ēdienu. Uz palodzes stāvēja atkritumu trauks.
— Kas tas tāds ir? — es klusu pajautāju.
— Ak, Ance. A ko tu bez brīdinājuma?
— Bez brīdinājuma?
— Nu jā. Mums vispār ir viesi.
— Tev?
— Nu un?
— Tu nopietni?
— Mēs te dzīvojam, starp citu.
— Nē, Rita. Jūs te dzīvojat tieši līdz šai minūtei. Mārtiņ, ver vaļā skapi. Velc ārā somas.
— Un ko tu izdarīsi?
— To, ko jau sen vajadzēja.
— Nekur mēs neiesim!
— Iesiet.
Es klusējot kravāju Alekša lietas, metu maisos jakas, apavus, rotaļlietas un jutu, kā manī kaut kas galīgi salūst. Ne žēlums. Nē. Ilūzija, ka ar nekaunīgiem cilvēkiem var sarunāt pa labam.
— Mēs taču tev esam radinieki!
— Radinieki nepiecūko tur, kur viņiem palīdz.
— Kam vajadzīgs tavs midzenis!
— Tad kāpēc tu pie tā tā turies?
— Visiem izstāstīšu, kāda tu esi.
— Sāc ar patiesību. Ka jūs pusotru mēnesi nemaksājāt.
— Mēs būtu samaksājuši!
Durvis aizvērās. Mārtiņš aplika roku man ap pleciem.
— Viss. Beidzās.
— Nē. Vēl ne. Tagad sāksies pats “jautrākais”.
— Tu par tanti Lūciju?
— Jā.
Viņa piezvanīja nākamajā dienā…
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
