Un ar pirmo vārdu kļuva skaidrs: atvainošanās nebūs. Es aizvēru acis. Lūk, tas ir klāt. Vecais ģimenes āķis. Parāds. Vaina. “Mēs tevi kādreiz barojām, tātad tagad tev pienākums ciest visu.”
— Es biju bērns, tante Lūcija.
— Un? Mēs tevi pieņēmām!
— Un es biju pateicīga. Līdz vakardienai.
— Tieši tā! Savējos izmeti!
Šeit Mārtiņš neizturēja un atņēma man telefonu.
— Ja jau runa ir par naudu, pārskaitiet parāda summu par īri.
— Ko?
Klausulē iestājās pauze. Tad tante Lūcija nošņāca. Visvairāk sāpēja nevis tie netīrumi un nevis sabojātais remonts. Un pat ne nauda, lai gan dzīvokļa savākšana mums izmaksāja krietnu summu. Visvairāk nepatika tas, ka es atkal biju nodevusi pati sevi citu ērtību dēļ. Es taču jau pašā sākumā jutu: nevajag. Kad Rita kaulējās. Kad tante Lūcija spieda uz pagātni. Kad Mārtiņš brīdināja. Kad mani nelaida pašas dzīvoklī ar muļķīgu attaisnojumu. Es to visu redzēju, bet turpināju tēlot labo. Pēc nedēļas es berzu virtuves skapīšus no lipīgā aplikuma un pēkšņi dzirdēju, kā Mārtiņš no istabas saka:
— Zini, tu tomēr esi malacis.
— Par ko tieši? Par to, ka ielaidu viņus?
— Par to, ka beidzot izliki.
Es pasmaidīju.
— Pārāk vēlu.
— Nē. Vēlu būtu tad, ja tu turpinātu viņus ciest.
— Tas, ka labi cilvēki bieži par rupjību uzskata parastu savu robežu aizstāvēšanu.
Es ilgi klusēju. Tad paņēmu telefonu, atvēru kontaktu sarakstu un izdzēsu Ritas, Vadima un tantes Lūcijas numurus. Uz visiem laikiem. Tajā brīdī es pēkšņi sajutu nevis zaudējumu. Bet atvieglojumu. Tāpēc, ka radniecība nav indulģence nekaunībai. Palīdzība nav pienākums ciest netīrumus, melus un nekaunību.
Un, ja cilvēks ienāk tavā mājā ar frāzi “mēs taču neesam sveši”, tas vēl nenozīmē, ka viņš tiešām ir savējais. Reizēm paši svešākie cilvēki atnāk tieši radinieku izskatā. Vai jūs spētu izlikt tādus radiniekus pa durvīm — vai arī līdz pēdējam tērētu savu pacietību, “jo tā taču ir ģimene”?
