Ir brīži, kad sapratne nenāk caur domām, bet caur sajūtām. Tu pēkšņi apjaut: nav jēgas lūgt palīdzību. No neviena. Pat ja tā būtu loģiski. Pat ja esi daudz devis citiem. Tu saproti – drošāk un mierīgāk ir paļauties uz sevi.
Iespējams, tas izklausās pavisam vienkārši. Bet tieši tā arī atnāk tas īstais miers. Ne caur īpašām metodēm, bet ar gadiem — dabiski, nemanāmi. Tāds, kāds mēdz būt vecākiem cilvēkiem: tu vairs nesteidzies pierādīt sevi, vairs negaidi apstiprinājumu no citiem.
Tu vienkārši dzīvo. Klusi, ar pieņemšanu. Tajā, kas tev dots. Un tieši šajā vienkāršībā slēpjas īsta iekšējā līdzsvara sajūta.
Katram pieaugušajam dziļi iekšā dzīvo mazs bērns, noguris no gaidīšanas.
Gadi mūs it kā norūda — iemāca saprast, piedot, izturēt. Bet sirdī joprojām dzīvo tas pats klusais bērniņš, kurš cer: mamma atnāks… kāds pamanīs, pajautās, vai viss kārtībā. Atcerēsies dzimšanas dienu. Nepazudīs. Paliks.
Gadi rit. Viens pēc otra. Tu vairs neesi bērns, un tie, kurus reiz uzlūkoji kā varoņus, izrādās vienkārši cilvēki. Viņi mēdz būt noguruši, savās domās iegrimuši. Un tu saproti, ka arī viņiem reizēm pietrūkst spēka — gan sev, gan citiem.
Tad iemācies svarīgu atziņu: ne vienmēr viss ir jāprasa skaļi. Jo dažreiz klusums runā skaļāk par vārdiem. Un sapratne par to ļauj kļūt patstāvīgākam — ar cieņu gan pret sevi, gan citiem.
Remarks reiz teica: jo mazāk mēs gaidām, jo vieglāk ļauties pārsteigumiem. Un tad viss labais kļūst par klusu, negaidītu dāvanu.
Reizēm labāk paklusēt, nevis lūgt.
Ir tāda īpaša sajūta ikdienas sīkumos. Beidzies cukurs. Drīz iegriezīsies meita vai dēls apsolīja piestāt. Un sirds grib teikt: “Paķer, ja vari…” Bet tu tikai pasmaidi. Jo ar laiku nāk sapratne — tuvums jau ir vērtība. Un vārdi nav vienmēr vajadzīgi, lai justu, ka esi svarīgs.
Viņi aizmirst. Vai varbūt vienkārši nemana, cik tas tev svarīgi. Varbūt viņi cenšas palīdzēt — tādā “nu labi, ņem” veidā. Bet tu vakarā sēdi domās, mēģinot saprast — kāpēc tā? Tu taču prasīji tikai nelielu palīdzību, tikai mazu sīkumu. Un saņēmi tukšuma sajūtu. Tad ne tikai gadi sāk likties smagāki, bet arī sajūta, ka tevi neredz un nenovērtē.
Varēja vienkārši izdzert tēju ar zālītēm. Bez cukura, bez prasībām un bez gaidīšanas. Tā ir īsta cieņa pret sevi — sajūta, ka pats esi sava spēka avots.
Dzimšanas diena pienāk, un iestājas klusums.
Pamosties ar cerību, ka kāds atcerēsies — piezvanīs, uzrakstīs, atnāks, pateiks labus vārdus.
Taču bieži vien nekas nenotiek — ne zvans, ne ziņa, ne ziedi. Tu esi pieaudzis, un varbūt jau pieradis. Tomēr kaut kas iekšā pieklusina — it kā klusā atziņa: “Tu esi vairāk fonā.”
Tas nav aizvainojums, bet vienkārša dzīves daļa. Mēs paši esam bijuši aizņemti, steiguļi, un tagad atliek tikai vērot, kā laiks rit tālāk.
Prišvins reiz rakstīja tik smalki, ka šīs domas paliek prātā ilgi:
«Jaunībā dzīvība ir kā dārgums, ko ar prieku dalāmies ar citiem. Taču ar gadiem, kad gribētos saņemt kaut ko atpakaļ, nereti saprotam, ka neviens nav parādā. Un tas ir dzīves likums.»
Viņš arī teica vienu vienkāršu, bet dziļu patiesību:
«Vecumā reizēm ir grūtāk pamanīt labo, jo reizēm prātā paliek kādas neizrunātas sajūtas.»
Patiesībā tā notiek bieži. Pat ja palīdz, reizēm šķiet, ka tas notiek tikai tad, kad palūdz…
Šķir otru lapu, lai lasītu raksta turpinājumu…
