Daudzi no mums pēc garas un nogurdinošas darba dienas steidzas mājās ar vienu vienīgu domu – beidzot novilkt tās neērtās biroja drēbes, ciešos džinsus vai kostīmu.
Šis brīdis šķiet kā neliela atbrīvošanās, un mēs teju automātiski sniedzamies pēc tā vecā, izstaipītā džempera, kas skapja stūrī mētājas jau gadiem.
Tas ir kļuvis par tādu kā neoficiālu mājas uniformu, kas sniedz tūlītēju mierinājuma sajūtu, jo ir tik pierasts un pazīstams. Mēs ielienam savās “uzticamajās” drēbēs un ticam, ka tieši šis nobružātais izskats ir tas, kas mums palīdz atslēgties no visas pasaules raizēm. Tomēr patiesībā šāds ieradums var nemanāmi sākt ietekmēt to, kā mēs jūtamies paši savās acīs un kā mūs uztver tie, kas mums ir vistuvākie.
Kad komforts kļūst par lamatām
Mēs bieži sev iestāstām, ka vecs apģērbs ir sinonīms mājīgumam, taču robeža starp ērtībām un vienkāršu nevīžību ir visai šaura. Ja mēs godīgi ieskatītos spogulī, mēs ieraudzītu nevis “mājīgu tēlu”, bet gan drēbes, kas savu laiku ir nokalpojušas jau pirms vairākiem gadiem. Izbalējušas krāsas, bumbuļains audums vai kāds traips, ko nevar izmazgāt neviens moderns līdzeklis – tā ir mūsu mājas realitāte.
Reizēm mēs pat nepamanām, ka vecās auduma šķiedras burtiski “iekonservē” virtuves smaržas, mājdzīvnieku spalvas vai sviedrus, radot aromātu, kas nekur nepazūd pat pēc mazgāšanas cikla.
Lūzuma punkts manā dzīvē pienāca pavisam negaidīti, kad mana sieva, kura parasti ir visai iecietīga, pateica man skaudrus vārdus. Viņa atzina, ka, skatoties uz mani tajās izstaipītajās biksēs, viņai rodas sajūta, ka esmu vienkārši padevies un man vairs nekas neinteresē. Sākumā es jutos aizvainots – kā gan viņa nesaprot, ka es vienkārši atpūšos?
Tomēr vēlāk es sāku analizēt savu pašsajūtu. Es sapratu, ka, valkājot drēbes, kas der tikai grīdas lupatām, es arī pats sāku justies mazāk vērtīgs un lēnāks. Mana mājas ikdiena bija kļuvusi tikpat pelēka un izbalējusi kā mans vecais džemperis.
Cieņa pret sevi, kad neviens neskatās
Ir ļoti populārs uzskats, ka mājās mēs varam “atlaist grožus” un neuztraukties par savu vizuālo tēlu. Es tam piekrītu tikai daļēji – atpūsties un justies brīvi ir nepieciešams, taču izskatīties nolaidīgi nav obligāti. Mājas apģērbs nav tas pats, kas drēbes, kuras žēl izmest. Tas ir apģērbs, kas ir radīts tieši atpūtai, bet joprojām izskatās kārtīgi. Ja mēs sakopjamies tikai tad, kad ejam cilvēkos, mēs it kā pasakām sev, ka mūsu pašu vērtējums nav tik svarīgs kā svešinieku domas.
Es izlēmu rīkoties radikāli un sarīkoju savas mājas garderobes revīziju. Viss, kas bija caurs, neproporcionāli izstiepts vai vienkārši neglīts, nonāca miskastē vai tekstila konteinerā. Tā vietā es iegādājos dažus jaunus, pavisam vienkāršus komplektus – kvalitatīvas kokvilnas bikses un gludus T-kreklus bez kliedzošiem uzrakstiem. Rezultāts bija pārsteidzošs pat man pašam. Es pamanīju, ka pat tādās vienkāršās lietās kā rīta kafijas dzeršana parādījās cita deva pašcieņas. Es vairs nebaidījos, ka pie durvīm pēkšņi piezvanīs kurjers vai kaimiņš, jo es izskatījos sakopts. Šī mazā pārmaiņa ienesa jaunu enerģiju visā manā mājas dzīvē.
Pašapmāns, ko mēs saucam par taupību
Liela daļa cilvēku gadiem ilgi velk vecās drēbes, aizbildinoties ar taupību. It īpaši, ja ir bērni vai citas prioritātes, šķiet muļķīgi tērēt naudu jaunām drēbēm, kuras redzēs tikai ģimene. Taču, ja mēs godīgi saskaitām, cik daudz laika mēs pavadām mājās, mēs saprotam, ka šī ir mūsu pamatvide. Valkāt drēbes līdz to pēdējam elpas vilcienam nav nekāda lielā taupība, tas drīzāk ir ieradums, kas liek mums justies trūcīgiem savā patvērumā.
Mūsdienās nav jāiztērē milzu summas, lai iegādātos pieklājīgu mājas tērpu. Galvenais ir meklēt dabīgus materiālus, kas ļauj ādai elpot un nezaudē formu pēc pirmās mazgāšanas reizes. Pietiek ar diviem vai trīs šādiem komplektiem, lai tie kalpotu ilgu laiku. Kad tu uzvelc kaut ko jaunu un tīru, smadzenes saņem signālu, ka tu esi gatavs kvalitatīvai atpūtai, nevis tikai “stundas vilkšanai” līdz gulētiešanai. Tas ir tieši tāpat kā ar mājokļa uzkopšanu – mēs taču labāk jūtamies iztīrītā istabā, nevis nekārtībā. Tad kāpēc ar apģērbu būtu citādi?
Mājas vide kā spogulis mūsu iekšējai pasaulei
Mūsu mājas ir mūsu pils, vieta, kur mēs atjaunojam savus spēkus. Vecas, nolietotas un nekārtīgas drēbes mēdz radīt smagu, nedaudz smacējošu atmosfēru, kas neļauj pilnvērtīgi atslābināties. Savukārt sakopts mājas tēls piešķir visai dzīvesvietai citu mājīguma līmeni. Tas nav stāsts par modi, bet gan par harmoniju. Kad tu izskaties labi, tu automātiski kļūsti laipnāks un mierīgāks pret saviem mājiniekiem. Ģimenes locekļi, pat ja viņi to nesaka skaļi, pamanīs šīs pārmaiņas un novērtēs tavu jauno attieksmi.
Bērni un mazbērni mācās no tā, ko viņi redz ikdienā. Ja viņi redz, ka vecāki mājās staigā nevīžīgi, viņi pārņem šo modeli kā normu. Savukārt sakopts vecāks māca bērnam, ka sevi ir jāmīl un jāciena jebkurā situācijā. Tas nav par dārgu zīmolu demonstrēšanu, bet gan par elementāru higiēnu un estētiku.
Noslēgumā gribas teikt, ka nav jāgaida Jaunais gads vai kāds īpašs notikums, lai atjaunotu savu mājas garderobi. Katra diena ir pietiekami svarīga, lai tajā izskatītos labi un justos ērti. Atbrīvošanās no vecā un liekā vienmēr atbrīvo vietu kam jaunam un pozitīvam – gan skapī, gan domās. Sāciet ar savu veco džemperi un biksēm jau šovakar, un jūs redzēsiet, kā mainīsies jūsu vakara noskaņa.
