Dziedātājs Žoržs Siksna sarunā ar žurnālisti Elitu Veidemani atklāj, ka mūsdienās viņa auditorija ir stipri mainījusies, turklāt arī viņš pats vairs nav tas, kas bija.
Viņš saka, ka šobrīd viņa auditorija vairs nav tikai cilvēki uzvalkos – aizvien biežāk koncertos viņš redz jauniešus. “Kolhozu laikos publika bija solīda, un arī es uz skatuves biju pieklājīgāks mākslinieks. Tagad manas koncertzāles piepilda arī jaunieši,” – viņš saka. Ir uzstājies arī jauniešu iecienītajā Tallinas kvartālā, kur ir Latvijas “zelta jaunatne”, bet to viņš domā pozitīvā ziņā.
Viņš smejas: “Godīgi sakot, mani pašu tas mazliet pārsteidz, ka esmu vienlīdz interesants gan 18 gadus vecai meitenei, gan 80 gadus vecai kundzei”. Kad viņš dzied “Genonevu”, tad līdzi dzied visi, neatkarīgi no vecuma. Reiz pat Jūrmalā kāda kundze gados, dziedot kopā ar mazbērniem, tik ļoti aizrāvās ar dziedāšanu un kustēšanos, ka pēc koncerta nācās dzert zāles.
Runājot par patriotismu, Siksna tic, ka tas jāaudzina jauniešos un bērnos arī caur dziesmām – caur Dziesmu svētkiem, caur kopīgu muzicēšanu ar latviešu māksliniekiem. Tie, kuri dodas uz Dzintaru koncertzāli klausīties Laimas Vaikules festivālu, tie viņu mazāk rezonē. Tomēr aicināts viņš tur uzstāties ir.
Šajā sakarā viņam ir pat joks: “Reizēm domāju, vai man nebūtu jāmaina uzvārds? Jo Busulis, Stībelis un Rutulis jau ir. Es varētu būt Siksnulis! Bet vienlaikus prātoju – ja nu tādējādi, ja es piekristu tur uzstāties, zaudētu to jauniešu auditoriju, kas man tagad ir?”
Lasi vēl: Orhideja noziedēja un vairs neuzzied: pieredzējusi floriste pastāsta tipiskāko kopšanas kļūdu, kāpēc tā notiek
Kas attiecas uz viņa paša nākotnes plāniem – tos viņam atsūta menedžeris. Vasaras beigas Žoržam bija ļoti saspringtas, tomēr viņš nesūdzas. Koncertus vissvarīgākais viņam ir tas, ka spēj uzrunāt gan jaunus, gan vecus klausītājus. Un, viņaprāt, tas ir lieliski, jo mūzikai nav vecuma.
Siksna uzskata, ka Latvijā ir daudz talantīgu mūziķu pasaules klases līmenī. Tomēr ir arī tādi, kas viņu mulsina. Piemēram, “Prāta Vētra”, kas uzstājas Krievijā vēl pēc Krimas notikumiem… “Vai Latvijas māksliniekiem nevajadzētu uzmanīgāk izvērtēt, kur un kā viņi uzstājas?” – Siksna skeptiski jautā.
No latviešu jaunajiem māksliniekiem Siksna neslēpj – grib sadarboties ar Ozolu, jo viņam ir lieliska enerģija. Protams, ir arī tādi mākslinieki, ar kuriem negribētos būt uz vienas skatuves – tie, kuri izliekas par patriotiem, bet īstenībā gatavi dziedāt “jebkam”.
Runājot par Latviju kopumā, mūziķis teic, ka reizēm gribas pasmaidīt – lietuvieši iegādājas mūsu lielos tirdzniecības centrus, bet pa mūsu bedrainajiem ceļiem brauc “Lamborghini”. “Kad kratos pa mūsu ceļiem, vienmēr atceros mūsu daudzos satiksmes ministrus. Daži no viņiem mājas pa miljoniem pārdod, bet ceļiem, šķiet, nekas īpaši pāri nepalika,” – viņš prāto.
Vai Latvijā ir arī tādi cilvēki, kas nav izpelnījušies viņa simpātijas? “Protams, ir tādi, ar kuriem es pat vienā krogā nesēdētu, nemaz nerunājot par rokas spiešanu,” – godīgs ir mūziķis.
Intervija ar Žoržu Siksnu:
