Marina apprecējās otro reizi — klusi, bez plīvura, bez tostiem līdz rīta gaismai un bez tā “Rūgtā!”, ko visi pēc tam trīs dienas dzer minerālūdeni, lai justos labāk.
Viņas pirmā laulība beidzās ar blīkšķi. Viss tur bija grandiozi: vedējtēvs, pazaudēti gredzeni, pušķi, dejošana uz galdiem, strīdi, izlīgumi un pārliecība, ka mīlestība ir filma, kurā tu esi galvenais varonis un beigas būs laimīgas. Otrajā reizē viss bija savādāk. Helsinki, rātsnams, pāris draugu, vienkārša kleita, sniegs un vīrietis blakus — mierīgs, garš, atturīgs.
Viņš teica: “Mēs tagad esam ģimene.” Viņa teica: “Jā.” Un tas arī viss. Nekādu fanfaru, nekādu apskāvienu, nekādu uguņošanu. Tikai klusums, no kura sākās jauna dzīve. Marina domāja, ka visu ir atrisinājusi. Nekādu drāmu, nekādu skandālu, nekādu “tu mani necieni!” Soma Alti šķita stabilitātes iemiesojums. Viņš nesolīja neiespējamo, nepazuda uz trim dienām, nedarīja neko muļķīgu. Viņa jutās droši. Un tas viņu biedēja.
Kad mīlestība runā dažādās valodās
Sākumā viņai viss patika. Altti piecēlās precīzi septiņos, uzvārīja kafiju, nomazgāja krūzi un atstāja zīmīti: “Uz redzēšanos šovakar.” Viņš klausījās, nepārtraucot. Viņš nestrīdējās. Viņš nepārmeta. Viņš bija tik mierīgs, ka gribējās pārbaudīt, vai viņam viss kārtībā. Marina centās būt perfekta somu sieva. Nesūdzēties, nepacelt balsi, nekurnēt, ja kaut kas viņai nepatika.
Bet vienā brīdī viņa saprata: klusums bija kļuvis pārāk skaļš. Kādu dienu viņa teica: “Vai tu mani mīli?” Viņš pasmaidīja: “Protams. Es tomēr esmu ar tevi.” Latvijā pēc kaut kā tāda parasti pievieno kaut ko līdzīgu “vairāk dzīves”. Bet šeit tas ir tikai punkts.
Kad māja pārvēršas par kārtības muzeju
Somu ģimene ir kā labi projektēta māja: nekas lieks, viss savā vietā, ne puteklīša, nevienas drāmas. Ikviens ir atbildīgs par sevi. Neviens neiejaucas. Sākumā Marina bija laimīga. Neviens viņai nedod padomus, kā dzīvot. Ne māte, ne tante, ne kaimiņš, kurš vienmēr “zina vislabāk”.
Šeit pat draugi nezvana bez iemesla — viņi iepriekš raksta: “Vai varu tevi satikt pēc divām nedēļām?” No vienas puses, tā ir paradīze. No otras puses, tā ir melanholija. Latviešu dvēsele, pieradusi pie negaidītām vizītēm, vakara tējas dzeršanas ar sarunām līdz naktij un radiniekiem, kas ierodas negaidīti, sāk justies garlaikota somu klusumā.
Viss ir pārāk pieklājīgi, pārāk kārtīgi, pārāk… kārtīgi. Latviešu mīlestība ir kā laikapstākļi: saule, pērkona negaiss un tad atkal saule. Ar Andreju, manu pirmo vīru, bija citādi.
Viņš varbūt aizmirsa nopirkt maizi, bet nekad neaizmirsa pateikt: “Tu esi visskaistākā, kāda man jebkad ir bijusi.” Viņš varēja atvainoties tā, ka gribējās gan strīdēties, gan smieties vienlaikus. Viņš varēja apskaust kaimiņu un tad stāvēt zem loga ar ģitāru, dziedot nost no melodijas, bet tomēr dziedot.
Marina toreiz sūdzējās, ka ir nogurusi no emocijām. Tagad viņa pieķer sevi pie domas, ka viņai to pietrūkst. “Latviešu vīrs nav vīrietis, viņš ir seriāls,” viņa smejas. “Katra sērija beidzas ar visinteresantāko daļu.”
Kā jūtas izskatās Somijā
Somi neizrāda emocijas. Viņi tās taupa, tāpat kā elektrību. Ziedi ir tikai dzimšanas dienās. Dāvanas ir stingri sarakstā. Apskāvieni ir pēc grafika. Kad Marina reiz nopirka sev jaunu kleitu un jautāja: “Kā tev tā patīk?” Viņš atbildēja: “Praktiska. Droši vien neburzās.”
Viņa tad nodomāja: ja latviešu vīrs būtu kaut ko tādu teicis, viņai būtu vismaz trīs dienu strīds. Bet Somijā tas ir kompliments. Somu vīrs mīl nevis ar vārdiem, bet ar darbiem. Viņš salabo plauktu, ieslēdz apkuri mašīnā, kad ir auksti, un vienmēr uzliek tējkannu, ja redz, ka esi nogurusi. Bet, ja tu gaidi, ka viņš tevi apskauj un saka: “Tu esi mans liktenis”, diemžēl nē. Viņš vienkārši pievilks krēslu, lai tu justos ērti.
Divas kultūras zem viena jumta
Latviešu sieva un somu vīrs ir kā divi dažādi pulksteņa mehānismi. Viens ir dzeguze, otrs elektronisks. Abi ir precīzi, bet darbojas atšķirīgi. Somi nekļūst greizsirdīgi — viņi uzticas. Viņi nekliedz — viņi diskutē. Viņi nestrīdas — viņi piekrīt, ja neredz jēgu.
Latvieši ir pretēji. Viņiem ir svarīgi ne tikai būt kopā, bet arī justies gribētiem, gaidītiem un meklētiem. Soms uzskata, ka, ja tu esi tur, viss ir kārtībā. Latvietis uzskata, ka, ja tu esi tur, ir pienācis laiks svinēt.
Kā Marina iemācījās dzīvot starp divām pasaulēm
Laika gaitā viņa pārstāja salīdzināt. Viņa saprata, ka Altti nebija auksts, tikai citāds. Viņš mīl, bet klusi. Viņš to parāda, bet neizsaka.Viņš ir par uzticamību, nevis drāmu. Bet dažreiz, kad snieg un ārā mirgo ielu apgaismojums, viņa atceras, kā Andrejs atnesa mandarīnus un teica: “Ziemā nevar dzīvot bez vitamīniem, un vēl jo vairāk bez tevis.” Un viņa smaida. Jo pat Helsinkos, kur viss ir mierīgi un sakārtoti, tā pati sieviete joprojām dzīvo sevī, vēloties tikt mīlēta nevis ar norādījumiem, bet ar iedvesmu.
Un tomēr — latviešu vīrs ir labāks. Jo kopā ar viņu tu jūti nevis kārtību, bet gan dzīvi. Kurš no Marinas vīriem tev patika vislabāk?
