Un latviešu tuvumā sieviete vienmēr ir vai nu… māte, vai ienaidniece. Un es negribu būt ne viena, ne otra.
Lasi vēl: Pie manis uz Rīgu atbrauca paziņa no Holandes: ieejot mūsu veikalā viņš samulsa ieraugot šo skatu
Vīrieši Francijā ir vienkāršāki. Viņi var teikt: “Man ir bail,” nezaudējot savu cieņu. Viņi var strīdēties, bet vienmēr paliek uz pareizā ceļa. Viņi nepazūd pēc nakts. Viņi nepārbauda, kurš ir noteicējs. Mūsu attiecības ir sarunas. Šeit tas ir izaicinājums. Un es vairs negribu tā dzīvot.
Tagad esmu kopā ar itāli. Viņš pārcēlās manis dēļ. Ne jau varonības dēļ — vienkārši tāpēc, ka gribēja būt tuvu. Viņš nerunā skaļi. Viņš nedod solījumus. Jā viņi ir ekspresivi un uz āru. Bet dažreiz viņš vienkārši sēž man blakus un klusē.
Un pirmo reizi es nejūtu kaisli, bet gan mieru. Nav spēļu. Nav jābaidās, ka rīt atkal būs “starp citu, mēs šķiramies”.
Es nedusmojos uz latviešu vīriešiem. Es viņus saprotu. Tā nav viņu vaina. Mēs vienkārši uzaugām pasaulē, kur emocijas ir normāla parādība. Bet es vairs nevēlos būt šo emociju tuvumā. Esmu francūziete. Es atgriezos Francijā. Un es nekad vairs nesatikšos ar latviešu vīrieti, tieši šī iemesla dēļ.
