Vīramāte mūs sagaidīja uz sliekšņa, rokas zem priekšauta salikusi, it kā slēptu tās no rokas spiediena. Viņas pelēko acu skatiens, ciešs un auksts, pārslīdēja manai sejai, vieglajam ceļa mētelim, vīra rokā esošajam koferim un apstājās pie manām kurpēm
Uz tīri nomazgātā lauku lieveņa, blakus sievastēva gumijas zābakiem un nonēsātajām čībām, tās izskatījās svešādi, kā divi balti putni, kas pārskatīšanās dēļ ieklīduši kūtī.
— Nu, nāciet iekšā, ko uz sliekšņa sastājāties, — viņas balss izrādījās skatienam piemērota — čīkstoša kā neieeļļota durvju eņģe.
Ansis, mans vīrs, sniedza mātei buču uz vaiga un vainīgi man uzsmaidīja. Es pārkāpu slieksni. Tā nebija tikai ieiešana mājā, tā bija neformālas robežas šķērsošana. Mājā ož pēc pīrāgiem un vaskota linoleja. Istabā galds jau bija uzklāts — balts galdauts, tējkanna, ievārījuma trauciņi. Iepazīšanās rituāls noritēja svinīgi un smacīgi. Sievastēvs Nikolajs, kluss vīrs ar darba gaitās norūdītām rokām, pamāja ar galvu un iegrima avīzē. Vīramāte, kuru visi apkārtējie, ieskaitot vīru, sauca ne citādi kā par Rasmas tanti, iztaujāja par manu ģimeni, par darbu, par to, vai protu “tikt galā” ar saimniecību.
— Protu, — īsi atbildēju, jūtot viltību šajā vārdā “tikt galā”.
— Nu, un jauki, — Rasmas tante apmierināti pamāja. — Ar pirmdienu arī sāksi. Citādi man kopš pavasara rokas nolaižas. Dārzs, vistas, gatavošana visam baram. Ansis teica, ka tu pilsētā esi patstāvīga, tātad neesi pieradusi bez darba sēdēt.
Viņa to teica ar labvēlīgu smaidu, bet acis palika tikpat aukstas. Viņa jau bija saplānojusi manu dzīvi gadiem uz priekšu, ierakstījusi mani tīrīšanas un vārīšanas grafikā, atvēlējusi man vietu pie plīts un veļas baļļas. Es uzmanīgi pabīdīju malā tasīti ar neizdzerto tēju un paskatījos uz vīru. Ansis pētīja plaisiņu galdautā.
— Rasmas tante, — es mierīgi iesāku, — jūs mani atvainojiet, bet šķiet, ka radies pārpratums.
Smaids vīramātes sejā noraustījās, bet palika karājamies kā glezna, kuru aizmirsts noņemt.
— Kāds vēl pārpratums, Liene? Tu tagad esi ģimenes locekle.
— Tieši tā. Es šeit ienācu kā sieva, nevis kā kalpone. Es jūsu mājā neko tādu nedarīšu.
Iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt, kā aiz sienas tikšķ pulkstenis. Nikolajam avīze rokās nedaudz noslīdēja uz leju. Ansis pārstāja pētīt galdautu un vērās manī apaļām acīm. Rasmas tante lēnām nolika tasīti uz apakštasītes, un porcelāns žēlabaini nošķindēja.
— Ko nozīmē — nedarīsi? — viņa pārprasīja, velkot vārdus. — Tu apprecējies vai ciemos atbrauci?
— Es apprecējos ar Ansi, — atbildēju, cenšoties, lai balss nedrebētu. — Un es būšu sieva. Ansim. Bet jums es esmu vedekla, nevis mājkalpotāja.
— Kā tu uzdrošinies… — iejaucās Ansis, bet viņa balss skanēja nožēlojami un neskaidri. — Liene, nu kāpēc tu uzreiz tā no vietas? Mamma tikai gribēja…
— Tu klusē, Ansi, — viņu pārtrauca Rasmas tante. — Apprecējies, redziet nu. Atveda mājās… — viņa saminstinājās, piemeklējot vārdu, — sliņķi.
— Es neesmu sliņķe, — es pakratīju galvu. — Es esmu vienkārši cilvēks. Man ir profesija, es strādāšu, kā jau biju plānojusi. Es ieguldīšu naudu kopējā budžetā. Bet gatavošana, tīrīšana, veļas mazgāšana — tas nav mans “svētais pienākums” tikai tāpēc, ka man ir divas rokas un esmu sieviete. Šajā mājā dzīvo četri pieauguši cilvēki. Mēs varam sadalīt pienākumus cilvēciski.
— Sadalīt? — Rasmas tante sasita plaukstas, un viņas priekšauts žēlabaini sakustējās. — Paskatieties uz viņu! Sadalītāja! Jā, es divdesmit gadus šajā mājā esmu strādājusi, savai vīramātei mutē skatījusies, lai lieku vārdu nepateiktu, bet viņa — “sadalīt”! Es domāju, ka Dievs vedeklu atsūtījis, palīdzi, bet viņa man te lekcijas lasa!
— Jūsu vīramāte dzīvoja citā laikā un citos apstākļos, — iebildu. — Bet es neesmu jūsu vīramāte. Un es neesmu jūs pirms divdesmit gadiem. Es cienu jūsu darbu un jūsu māju, bet dzīvošu es pa savam. Es mazgāšu aiz sevis traukus, rūpēšos par mūsu un Anša istabu. Ja es kaut ko gatavošu visiem — lūdzu, bet tā būs mana vēlme, nevis klaušu darbs.
— Demokrātiju sadomāji celt? — pēkšņi no aiz avīzes noteica Nikolajs. — Lai viss pēc kārtas un kopīgi?
— Kaut vai, — es viņam pamāju. — Jūs, piemēram, kartupeļus mizojat?
Viņš atkal iegrima avīzē. Rasmas tante skatījās uz mani tā, it kā man būtu izaugusi otra galva. Viņas pasaulē, skaidrā un neizkustināmā kā šī māja, valdīja nemainīgs likums: sievietei ir jāvelk jūgs. Klusi, bez kurnēšanas, līdz septītajiem sviedriem. Bet es uzdrošinājos šo likumu pārkāpt, tikko pārkāpjot slieksni.
— Ansi, — viņas balss kļuva klusa un draudīga, — tu dzirdi, kādu čūsku tu pie krūts esi sasildījis? Viņa taču tevi pašu apēdīs. Ne viņa mums ko gatavos, ne uzposīs. Vai tu, dēliņ, pa māju aiz sievietes noņemsies? Vai tā arī dzīvosi mēslos, kamēr viņa pilsētā savu manikīru apbrīnos?
Ansis kļuva sarkans kā biete. Viņam bija kauns, bail un gribējās ielīst zemē. Viņš mētājās starp mani un māti kā sašauts zaķis.
— Mamm, nu Liene to tā nedomāja… Viņa palīdzēt… — viņš sāka stostīties.
— Nē, Ansi, — es viņu stingri pārtraucu. — Es domāju tieši to. Es neesmu kalpone. Es esmu tava sieva. Un, ja tavai mātei tas ir viens un tas pats, tātad mums viss ir jānoskaidro galīgi un neatgriezeniski, pirms vēl sākusies mūsu kopdzīve.
Es piecēlos no galda.
— Paldies par tēju. Iešu izpakot mantas.
Es izgāju no istabas, ar muguru jūtot trīs dedzinošus skatienus. Mazajā istabiņā, kuru mums iedalīja, stāvēja dzelzs gulta ar atsperu tīklu un drēbju skapis, kas oda pēc naftalīna. Es apsēdos uz gultas malas, un tikai tad man sāka trīcēt rokas. Es nupat biju pieteikusi spēli. Izaicinājumu kārtībai, tradīcijām, cilvēkam, kuram vīra vārds bija likums, bet vīramātes vārds — konstitūcija.
Vakarā istabā iesteidzās Ansis.
— Ko tu dari? — viņš šņāca, cenšoties, lai aiz durvīm nedzirdētu. — Kāpēc tu māti aizvainoji? Viņa taču man visu mūžu to pieminēs.
— Es viņu neaizvainoju, — nogurusi atbildēju. — Es vienkārši saliku punktus uz “i”. Es nebūšu kalpone virtuvē. Un, ja tu to gaidīji no laulības, tad mums tiešām ir nopietni jārunā.
— Bet tā taču nedara! No paša sliekšņa uzreiz tādi paziņojumi. Tu varētu iejusties situācijā, pavērot, un tad lēnām, pa labam…
— Ansi, tava māte jau bija saplānojusi manu grafiku gadiem uz priekšu. Ar tādiem cilvēkiem pa labam nesanāk. Pa labam viņi uzkāpj uz kakla un nošūpo kājas. Vai nu mēs tagad nospraužam robežas, vai arī rīt sešos no rīta viņa pieklauvēs pie manām durvīm un pateiks: “Ej govi slaukt, vedekla, tu tagad esi mūsējā.” Un es iešu, jo būs neērti atteikt. Un pēc tam iešu katru dienu. Un pēc mēneša es pārvērtīšos par sievu ar mūžam sarkanām rokām, kura aizmirsīs, kas ir lūpukrāsa un grāmatas. Es to negribu. Es gribu būt tava sieva, nevis tavas vecāku mājas piedēklis.
Viņš skatījās uz mani un nesaprata. Viņam mātes māja bija pašsaprotamība, mūžība, gaiss, ko viņš elpoja. Bet es piedāvāju šo gaisu sabojāt ar dumpi. Naktī es gandrīz negulēju. Dzirdēju, kā aiz sienas Rasmas tante pusčukstus kaut ko pārmeta vīram, kā tas neskaidri kaut ko nomurmināja pretī. Es gatavojos rītam. Pašam briesmīgākajam.
Rīts pienāca strauji. Tikko gaiļi sāka dziedāt, koridorā atskanēja soļi. Pie mūsu durvīm pieklauvēja.
— Liene! Ansi! Celieties, brokastis dziest! — Rasmas tantes balss skanēja mundri, it kā nekas nebūtu bijis.
Mēs izgājām virtuvē. Uz galda kūpēja milzīga panna ar ceptām olām un speķi, stāvēja piena krūze, tikko slaukts piens, un kaudze svaigu, vēl siltu pankūku.
— Sēdieties, sēdieties, — Rasmas tante rosījās, izliekot šķīvjus. — Liene, re, kur tev pieniņš, silts, veselīgs. Es šodien piecēlos rīta agrumā, visu apdarīju. Vajag taču jūs, jaunos, palutināt.
Viņa smaidīja. Smaids bija kā uzlīmēts, mākslīgs kā papīra puķe. Viņa bija mainījusi taktiku…
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
