Tik daudz civilizācijas gadsimtu, lai mēs iemācītos runāt, radīt un paciest. Bet veikalam 30. decembrī pietiek ar piecām minūtēm, lai to visu atceltu
Trīsdesmitais decembris. Vakars. Mūsu guļamrajonā šis ir laiks, kad piemājas veikalos aizmirst vārdus “paldies” un “lūdzu”, bet audzināti cilvēki pārvēršas par medniekiem. Es, Maija, taču vienkārši ienācu pēc maizes un zirnīšiem.
Kā es gandrīz iemetu Skaidrītei ar zirnīšu bundžu un kas mani apturēja
— Piedodiet, bet es to paņēmu pirmā, — es, Maija, mierīgi noteicu, lai gan iekšā viss sastinga. — Un jūs, Skaidrīte, tikko uzbraucāt man uz kājas.
— Kāju novāc, neesi tramvajā. — noteica Skaidrīte ūdeļādas puskažokā.
Smacīgajā tirdzniecības zālē viņas kažokāda izskatījās tikpat nejēdzīgi kā balles kleita pirtī.
— Zirnīši ir akcijā, pēdējie, bet man salātiem pietrūkst. — viņa turpināja stāstīt. — Man būs viesi, stāvoklis uzliek pienākumus, bet jūs, Maija, te maisāties pa kājām.
Es paskatījos uz Skaidrīti. Gadus piecdesmit veca, kopta, bet seja sagriezta tādās dusmās, ka kļuva neomulīgi. Apkārt dūca lielveikals. Ratiņi šņirkstēja, kases pīkstēja, kaut kur sauca noguris bērns, pieprasot šokolādi. No skaļruņiem mundri skanēja “Jingle Bells”, un tas izklausījās nedaudz nevietā. Pirms piecām minūtēm es šeit ienācu kā normāla sieviete. Bet tagad stāvēju ejas vidū un jutu, kā iekšā sāk vārīties kaut kas tumšs un sensena. Gribējās Skaidrītei pagrūst pretī. Es palaidu bundžu vaļā. Ne tāpēc, ka nobītos no Skaidrītes. Vienkārši palika jocīgi.
— Ņemiet, Skaidrīte, — es klusi teicu. — Ja jums tie ir vajadzīgāki par sirdsapziņu, tad, protams.
Skaidrīte uzvaroši iesmējās. Iemeta bundžu savos līdz augšai piekrautos ratiņos. Tur jau gulēja trīs desas rituļi, kalns mandarīnu un kāds ducis dzirkstošā pudeļu. Un Skaidrīte devās tālāk, taranējot visu savā ceļā.
Es izpūtu gaisu un domāju — viss, no Skaidrītes tiku vaļā. Bet cirks tikai sākās….
Otrā aina: titānu cīņa
Es nogriezos uz maizes nodaļu, cerot pasprukt garām uz kasēm. Nekā nebija. Eju pilnībā bija nobloķējuši divi ratiņi, saķērušies ar riteņiem. Saimnieces — Inese dūnu jakā un Baiba mētelī vaļā — stāvēja viena otrai pretī, iespiedušas rokas sānos.
— Vai jūs mani palaidīsiet? — kautri pajautāja Pētera kungs ar piena paku, mēģinot tikt garām sāniski.
— Kur? — Inese un Baiba uzrūca, pat nepagriežot galvu.
Pēteris ierāva galvu plecos un atkāpās. Tas vairs nebija veikals.
— Tu, Baiba, speciāli aiztaisīji ceļu, — caur zobiem izgrūda Inese. — Es redzēju, kā tu uz mani pie svariem paskatījies.
— Es skatījos uz svariem, — atbildēja Baiba. — Bet lūk, tu, Inese, man ar ratiņiem saplēsi zeķbikses. Itāļu, dārgas starp citu.
— Jā, tavas zeķbikses tirgū maksā trīs eiro.
Ineses un Baibas vārdu pārmaiņa vienā mirklī pārauga grūstīšanās procesā. Viņas grūstīja viena otru ar dzelzs ratiem. Produkti tajos sāka birst. Miltu paka Baibai saplīsa. Balts mākonis uzvijās gaisā, nosēžoties uz piedurknēm, matiem un sejām.
— Ak tu, Inese! — iesaucās Baiba, purinoties. — Tu man par ķīmisko tīrīšanu samaksāsi.
Apkārt sāka pulcēties skatītāji. Cilvēki apstājās, bet ne lai izšķirtu Inesi un Baibu. Guntis izvilka telefonu — filmēt video. Man palika baisi. Inese un Baiba noteikti ir kāda mammas, vecmāmiņas. Viņas cep pīrāgus un pūš mazbērniem nobrāztus ceļgalus. Bet tagad, šajā pirms Jaunā gada grūstīšanās karstumā, no Ineses un Baibas bija nokritusi visa cilvēcības kārta. Bija palicis tikai instinkts: pagrābt, atstumt, uzvarēt.
Es gribēju iet prom, bet kājas it kā bija pieaugušas pie grīdas. Tajā brīdī es atkal ieraudzīju Skaidrīti. Viņa spraucās cauri pūlim pie Ineses un Baibas. Bet ne ziņkārības dēļ. Skaidrīte ieraudzīja plauktā blakus viņām to, ko Inese un Baiba nebija pamanījušas. Pēdējo dārgās majonēzes paciņu ar neticamu atlaidi. To pašu, bez kuras Skaidrītei, acīmredzot, svētki nepienāks.
— Laidiet garām! — Skaidrīte iesaucās, ietriecoties ar saviem ratiņiem Ineses un Baibas “saķerē”.
Metāla atsitiena skaņa pret metālu pārmāca pat mūziku. Trīs ratiņi iestrēga neglābjami. Skaidrīte, Inese un Baiba attapās aci pret aci. Milti lidoja gaisā, sajaucoties ar mandarīnu un maizes smaržu.
— Kur tu, Skaidrīte, lien? — iesaucās Baiba miltos, pārslēdzoties uz jaunu mērķi.
— Pati tu “kur”! Es šo mērci kopš rīta vaktēju. — iesaucās Skaidrīte.
Saspīlējums sasniedza kulmināciju
Likās, ka tūlīt darbā tiks likti ne tikai ratiņi, bet arī nagi. Es skatījos uz Skaidrīti, Inesi un Baibu un neticēju. Pieaugušas tantes. Mērces dēļ. Un tad no stūra ar konserviem iznāca garš puisis — jaunais kurjers Emīls — zilā jakā. Emīls pie ratiņu sastrēguma pienāca klusējot. Milzīgā dzeltenā mugursoma aiz muguras darīja Emīlu līdzīgu gliemezim. Emīlam bija kādi divdesmit gadi — kalsns, ar nogurušām acīm un cepuri, kas uzvilkta līdz pašām uzacīm.
Skaidrīte, Inese un Baiba sastinga. Gaidīja, ka Emīls arī sāks kašķēties. Skaidrīte jau bija ievilkusi plaušās gaisu, lai paskaidrotu Emīlam, kurp viņam doties. Bet pateikt neko nepaspēja. Emīls vienkārši pārlika garu roku virs viņu galvām. Emīls nesāka izraut dārgo paciņu, kuras dēļ te gandrīz notika nelaime. Tā vietā viņš atspiedās ar kāju pret plaukta apakšējo daļu, viegli pievilkās un no pašas augšas nocēla kartona kasti. No tāda augstuma, kur Skaidrīte, Inese un Baiba parasti pat neskatās.
Kastes dobjais sitiens pret grīdu klusumā noskanēja. Emīls no kabatas izņēma kancelejas nazi. Žvikt — līmlente pārgriezta. Žvikt — vāki vaļā. Iekšā ciešās rindās stāvēja tās pašas “elitārās” mērces paciņas. Kādas divdesmit, ne mazāk.
Lasi vēl: Pielūdzējs Mārtiņš mani uzaicināja uz vecāku māju; viņi sagaidīja šortos un netīros T-kreklos
Pieklājības stunda
Un pēc tam Emīls izdarīja to, no kā man degunā sāka kniest. Emīls paņēma vienu paciņu un pasniedza to Baibai miltos. Otro Emīls iegrūda rokās Skaidrītei. Trešo — Inesei.
— Ņemiet, — Emīls klusi teica. Balss viņam izrādījās negaidīti zema, ar aizsmakumu. — Tur augšā ir vēl trīs kastes. Visam rajonam pietiks. Nevajag strīdēties, mammas. Svētki taču.
Vārds “mammas” palika karājamies gaisā. Smags un neērts. Skaidrīte nosarka tik stipri, ka tas izspiedās pat cauri tonālā krēma kārtai. Skaidrīte turēja šo majonēzi abās rokās un apmulsusi mirkšķināja acis. Tikmēr Baiba…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
