Baiba, apbērta ar miltiem, pēkšņi šņaukājās un sāka steidzīgi purināt mēteli, izsmērējot baltos pleķus. Drūmās domas pazuda. Palika lipīgs, karsts kauns. Emīls uzmeta savu mugursomu ērtāk, pārkāpa pāri izlieta jogurta peļķei un devās uz izeju. Stikla durvis pavērās, izlaižot Emīlu sniegotajā naktī.
Bet mēs palikām. Skaidrīte, Inese un Baiba — trīs pieaugušas sievietes ar augstāko izglītību un sirmumu deniņos, kuras vienas minūtes laikā bija pārmācījis kurjerpuika Emīls.
Darbs pie kļūdām
Skaidrīte pēkšņi pagriezās pret mani. Skaidrītes skatiens bija mainījies. No tā bija pazudis tas tirgus plēsoņas asums. Manā priekšā stāvēja vienkārši nogurusi, pusmūža Skaidrīte, kurai dūca kājas un kurai, laikam, ir ļoti vientuļi, neskatoties uz “statusu un viesiem”.
— Paņemiet, Maija, — Skaidrīte pasniedza man to pašu zirnīšu bundžu, kuru pirms desmit minūtēm man izrāva no rokām. — Ņemiet. Man mājās, šķiet, ir vēl viena. Es vienkārši… aizmirsu.
Skaidrīte neaizmirsa. Mēs abas to sapratām. Vienkārši kādā brīdī Skaidrītei kļuva svarīgi uzvarēt. Nav svarīgi, ko un kādā jautājumā. Bet tagad uzvara Skaidrītei bija zaudējusi jēgu.
— Paldies, Skaidrīte, — es teicu, pieņemot bundžu. Metāls bija silts no viņas rokām. — Sveicu jūs svētkos.
— Arī jūs, Maija, — Skaidrīte šķībi pasmaidīja, pielabojot kažoka apkakli. — Iešu es. Salāti paši sevi nesagriezīs.
Lasi vēl: Kā es pārmācīju savu bezkaunīgo kolēģi Māri, kurš vienmēr “nejauši” aizmirsa maku mājās
Deficīts, kura nav cenrādī
Es izgāju no lielveikala pēc piecpadsmit minūtēm. Ārā sniga lielām, pūkainām pārslām, apsedzot dubļus un asfalta pelēcību. Saltais gaiss atsvaidzināja, izkliedējot no galvas sastāvējušos gaisu un notikuma smaku. Es gāju uz pieturu, piespiedusi pie krūtīm maisiņu ar baltmaizi un šiem nelaimīgajiem zirnīšiem. Mēs nēsājam labas drēbes, lietojam sarežģītus gadžetus, spriežam par augstām lietām. Bet pietiek mūs nedaudz piespiest — ar nogurumu, cenām, skrējienu, bailēm, ka “nepietiks”, un viss nolobās. Mēs esam gatavi ieķerties kaimiņienei matos dēļ konservu bundžas par dažiem eiro.
Tik daudz civilizācijas gadsimtu, lai mēs iemācītos runāt, radīt un paciest. Bet veikalam 30. decembrī pietiek ar piecām minūtēm, lai to visu atceltu. Tam puisim, Emīlam, bija taisnība. Visiem pietiks. Gan zirnīšu, gan mērces, gan vietas zem saules. Deficīts mums pašlaik ir tikai viens — pacietība. Un tā, diemžēl, netiek pārdota akcijā “divi par vienas cenu”.
Es atnācu mājās, noliku bundžu uz galda un ilgi uz to skatījos. Atvērt negribējās. Vai jūs esat pie sevis ko tādu pamanījuši? Kad nogurums uznāk tā, ka gribas uzrūkt pirmajam sastaptajam tikai tāpēc, ka viņš stāv ceļā? Un kas jums tajā brīdī palīdz laicīgi apstāties?
