Matīss lasīja dzejoli — par siltām rokām, dārzeņu zupu un citām lietām, ko es īsti neatceros. Tajā brīdī pēc ilga laika es sajutu, ka mani kaut kas interesē. Viņš uzaicināja mani uz randiņu.
Es teicu: “Labi, bet zini — es ēdu vakariņas ap pieciem un dažkārt ļoti skumstu, skatoties filmas, piemēram, ‘Titāniks’.”
Matīss atbildēja: “Tas nav problēma. Es gatavoju labu dārzeņu sautējumu un man patīk skatīties vecas filmas.”
Kopš tā laika mēs kopā pavadām laiku un reizēm arī dejojam.
Es bieži domāju par Uldi, un šķiet, ka viņš vēl ir līdzās.
Piemēram, reiz viņš man atsūtīja video ar vāveri, kas taisa salto — tas lika man pasmaidīt.
Kad skolā stāstu joku un visi smejas, es zinu, ka viņš mani atbalsta no tālienes.
Vienā brīdī, ejot pa ielu, atradu veiksmes cepumu. Atvēru to un tur bija rakstīts: “Prieks nāk mazās zeķēs.”
Tas lika man saprast — laime ir mazās lietās, kas paliek ar mums, pat ja cilvēku vairs nav blakus.
Prieka meklētāja
Tā es tagad sevi dēvēju — prieka atkarīgā. Es vērtēju lietas, kas man sniedz mieru un gandarījumu:
Es priecājos par mazajām lietām ikdienā.
Piemēram:
— kad skolēni mani sauc par “miss Bi”
— brīžos, kad Matīss masē man plecus, domājot, ka es guļu
— par svaigiem, mīkstiem dvieļiem
— kad avokado ir tieši nogatavojušies un gatavi ēšanai
— par vecu grāmatu smaržu, kas atgādina pagātni
— par sveču gaismu tumšā dienā, kas silda sirdi
— par to, kā cilvēki mēģina uzminēt manu vecumu — tas vienmēr pārsteidz
— un par to, ka es atgūstu spēku ne tikai ar laiku, bet arī tāpēc, ka izvēlos tā darīt
— visvairāk par sajūtu, ka Uldis joprojām ir ar mani — ne tikai kā atmiņa, bet kā kaut kas, kas mani atbalsta un iedrošina
21. augustā man apritēs 72 gadi.
Es noteikti apēdīšu kūkas gabalu — ne pārāk saldu. Uzvilkšu savus mirdzošos auskarus, ko nēsāju tikai īpašās dienās. Matīss atkal gribēs nolasīt to pašu dzejoli — par vakara gaismu un tomātiem. Es pasmaidīšu un ļaušu. Es pasmīnēšu, kad kāds skolēns pametīs man to savu “nopietni?” skatienu. Iespējams, nopirkšu balonu un jau pēc stundas to aizmirsīšu uz parka soliņa.
Es neesmu nekāda svētā. Un nē — nēesmu palaidusi visu vaļā. Dažreiz joprojām pamostos ar to smagumu, kas bija, kad Matīss likās man uz pleca skatoties animācijas filmas. Viņa vairs nav. Bet viņš ir. Citādi.
Un es izvēlos palikt šeit, kur ir mazliet klusāk. Uz Latviju braukt nav plāna — tur viss man viņu pārāk skaļi atgādina. Un varbūt tāpēc daži vienkārši paliek projām. Varbūt tā ir arī mana izvēle.
21. augustā man paliks 72 gadi.
Tā diena nebūs skaļa, bet es to gribu atzīmēt. Es uzvilkšu savas mīļākās auskarus, nopirkšu nelielu kūku un būšu kopā ar Matīsu. Viņš noteikti atkal nolasīs to dzejoli par vakara zupu — viņam tas šķiet romantiski. Es pasmaidīšu. Iespējams, kāds pusaudzis atkal apveltīs mani ar pacietības skatienu, kā to mēdz darīt. Varbūt nopirkšu balonu — un pēc stundas pazaudēšu.
Dzīve nav kļuvusi viegla. Es neesmu aizmirsusi. Es neesmu palaidusi Uldi vaļā. Viņš aizgāja pārāk ātri. Un dažas rītas es vēl joprojām pieceļos ar sliktām sajūtām, kuras nevar noņemt neviens laiks.
Bet es palieku šeit, Zviedrijā.
Par atgriešanos Latvijā es domāju laiku pa laikam, bet pagaidām to neplānoju. Tur viss pārāk daudz atgādina. Te ir vieglāk sakārtot domas un dzīvot savu ikdienu. Katrai vietai ir savs laiks un savs noskaņojums.
Bet es vairs nejūtos pazudusi. Esmu šeit, tagad — savā dzīvē, savā vietā.
Un gribu tev atgādināt vienu lietu:
Nekas vēl nav nokavēts. Vari sākt no jauna. Pārvērt nelielas pārmaiņas par savu izaicinājumu. Ej laukā, sajūti gaismu. Atrodi nodarbošanos, kas sagādā prieku. Apēd kūku bez vainas sajūtas. Mīli to, ko gribi mīlēt. Un — ja nu kas pazudis — paskaties saldētavā. Reizēm tur mēdz atrasties pat atslēgas.
