Pirmā fāze – diferentācija (atšķirības). Kad divi cilvēki ir izveidojuši apvienību, viņiem rodas nepieciešamība atjaunot savu individualitāti (savu personību). Diferenciācija bieži vien sākas ar to, ka attiecībās sāk parādīties pirmie, neizbēgamie sasprindzinājumi, stress. Atšķirības var būt arī pozitīvas. Veiksmīga diferencēšanās atslēga ir savstarpēja uzticība un individualitātes respektēšana.
Otrā fāze – ierobežošana. Kaut arī daļa cilvēku sasniedz saistību līmeni un dzīvo kopā ilgi un laimīgi, citi piedzīvo attiecību pagrimumu un šķiršanos. Ierobežošanas fāzē sazināšanās starp cilvēkiem samazinās gan apjomā, gan kvalitātē. Šo stadiju raksturo norobežošanās un savaldīšanās, bet sazināšanās dinamisms kļūst statisks. Tāpēc, lai no tā izvairītos, domstarpības nepieciešams pārspriest uzreiz, nevis garīgi attālināties. Šī pakāpe neietver izvairīšanos, bet tajā rodas kopīgo interešu samazināšanās un saistību sašaurināšanās.
Trešā fāze – apstāšanās. Ja ierobežošana turpinās, attiecības sāk apstāties. Pāris izturas viens pret otru kā paziņas bez īpašām jūtām. Šādas attiecības ir iepriekš pieminētās fāzes iekšējā čaula.
Ceturtā fāze – izvairīšanās. Kad apstāšanās kļūst pārāk nepatīkama, attiecību līdzdalībnieki sāk attālināties. Dažreiz tas tiek darīt zem tā saucamās atvainošanās maskas, piemēram, „Es slikti jutos, tāpēc nevarēju atnākt”.
Piektā un beidzamā fāze – nobeigums jeb šķiršanās. Fināla pakāpi parasti raksturo īsa saruna par pagājušajām attiecībām un vēlēšanos šķirties. Attiecības var beigties ar sirsnīgām pusdienām, uz galda atstātu zīmīti, telefona zvanu vai arī oficiālu laulības vai attiecību šķiršanu. Šīs pakāpes ilgums atkarīgs no abu cilvēku jūtām un vēlēšanos pārtraukt attiecības. Tā – šķiršanās – var būt īsa vai var arī ieilgt. Un otrais variants nav tas sliktākais. Iespējams, ka ilgajā šķiršanās posmā rodas atklāsme par visu, kas attiecībās nav izdevies un arī to, kā attiecības būtu uzlabojamas.
Avots:
