Šis viens teikums noskanēja kā zvans pilnīgā klusumā. Pat tie divi puiši ar telefoniem uz mirkli apstādināja savus pirkstus un savilkās savos sēdekļos nedaudz mazāki.
Pēkšņi viņu dārgo viedtālruņu spožums vairs nešķita tik kruts, un viņu rīcība vairs nešķita “loģiska” vai pamatota. Viņi redzēja, ko nozīmē būt vīrietim bez liekiem vārdiem, bez dārgiem aksesuāriem un bez demonstratīvas pozas. Viņi redzēja elementāru cieņu.
Kāpēc mēs izvēlamies neredzēt?
Šis stāsts nav par vienu konkrētu braucienu uz Rēzekni vai vienu nepieklājīgu jaunieti. Tas ir par mums visiem un mūsu sabiedrību kopumā. Cik bieži mēs izvēlamies “ierakties” savos ekrānos tikai tāpēc, lai nebūtu jāredz apkārtējā pasaule ar tās neērtajām prasībām?
Ir tik ērti uzlikt austiņas un izlikties, ka apkārt nav nogurušu cilvēku, nav vientulības, nav grūtību, ko mēs varētu atvieglot ar vienu mazu kustību. Mēs radām savus ideālos informācijas burbuļus, kuros mēs esam centrā, un visas mūsu personīgās vēlmes ir vienīgā prioritāte.
Bet dzīve nav algoritms, kas atlasa tikai patīkamo. Dzīve ir tieši tie mirkļi, kad mēs spējam pamanīt citu cilvēku un viņa vajadzības. Tā nav mācība, ko var iekalt no grāmatām vai iemācīties kursos. Tā ir sajūta, ko mēs vai nu nesam sevī no bērnības, vai esam pazaudējuši ceļā uz modernitāti un tehnoloģiju progresu. Es domāju par savu dēlu, kuram tagad ir tikai daži gadi.
Es gribu, lai viņš izaug par tādu vīrieti kā tas darba drēbēs tērptais vīrs no Jēkabpils, nevis kā tie divi puiši ar baltajām austiņām. Es gribu, lai viņš saprot, ka patiesais spēks slēpjas spējā palīdzēt, nevis spējā ignorēt.
Mazie darbi, kas maina dienu
Nākamreiz, kad kāpsiet autobusā, vienalga, vai tas būtu pilsētas maršruts vai tāls ceļš cauri visai valstij, pamēģiniet uz mirkli palikt bez telefona rokās. Paskatieties apkārt. Jūs ieraudzīsiet daudz vairāk, nekā rāda jebkurš ekrāns.
Jūs ieraudzīsiet cilvēkus ar viņu stāstiem, viņu nogurumu, viņu mazajiem priekiem un cerībām. Un varbūt tieši tajā brīdī jūs sapratīsiet, ka pasaule kļūst labāka nevis no jauniem gadžetiem, bet gan no tā, ka mēs vienkārši atkal sākam pamanīt viens otru.
Es nonācu Rēzeknē vēlu naktī. Sals joprojām koda, sniegs klāja pilsētas ielas baltā un tīrā kārtā, un viss šķita tik mierīgs. Ejot uz savām mājām, es jutu tādu kā iekšēju gandarījumu un siltumu, ko nevar sniegt neviena apkures ierīce.
Ne tāpēc, ka es būtu izdarījis ko varonīgu, bet tāpēc, ka tajā vakarā es redzēju atgādinājumu par to, kas patiesībā mūs padara par cilvēkiem. Cilvēcība nekad neiziet no modes, pat ja kādam šķiet, ka viņa telefona ekrāns ir svarīgāks par visu pasauli.
Kā jūs rīkotos šādā situācijā? Vai pieklājība ir kaut kas tāds, ko var iemācīt ar vārdiem, vai tam ir jānāk tikai un vienīgi caur piemēru ģimenē?
Sākumā stāstījums bija it kā no sievietes, vēlāk it kā no vīrieša, Ja pasts stāstītājs būtu atdevis savu vietu tai sievietei, nebūtu ko rakstīt? Kaut gan tēma ir svarīga, dziļa.